Iesaki rakstu:

UzrakstÄ«ju jau maisu atvÄ“ršanas dienā, bet ilgi šaubÄ«jos, vai manam vārdam bÅ«s kāds svars. Nemetu akmeni pirmais. Vispār nemetu. Nezinu, cik pats bÅ«tu stiprs, drosmÄ«gs, ja bÅ«tu šantažēts, biedÄ“ts, vervÄ“ts un, iespÄ“jams, arÄ« savervÄ“ts, kā tika savervÄ“ti daudzi.

KartÄ«tes izkaisÄ«tas, izbÄ“rtas ziņkārei, apkarošanai, karošanai, tiesāšanai, mūžīgai atgādināšanai no paaudzes paaudzÄ“, bet ne patiesÄ«bai... Un tagad pat izglÄ«toti ļaudis pamelš, ka nekas nav noticis, nav nekādas traģēdijas (ja pašu neskar?), ka sen to vajadzÄ“ja izdarÄ«t! Tur jau tā lieta, ka vajadzÄ“ja sen, bet vai tagad?

NevainÄ«bas prezumpcijas jÄ“dziens tiesiskā valstÄ« nav staipāms vai kā citādi grozāms: ja nav tiesiska verdikta, ka esi vainÄ«gs, tu esi nevainÄ«gs. Un pat tiesa taisnu tiesu spriež ne vienmÄ“r… Un politisko rÄ“Ä·inu kārtošanas instrumenti izlien kā Ä«lens iz maisa.

Valsts ir rīkojusies bezatbildīgi un pret nevainības prezumpcijas burtu un garu, jo sabērusi publiskai apskatei visus vienā kaudzē - vainīgos un nevainīgos. Bez pierādījumiem un tiesas. Ar aizdomām apzīmogojot visus.

Nav grÅ«ti iedomāties, kā jÅ«tas kartÄ«šu Ä«pašnieki, kuru vainas kādā nodarÄ«jumā vienkārši nav, bet kuri šodien atrodas kolÄ“Ä£u vidÅ« savās darba vietās, vada vecumdienas, satiek paziņas, draugus uz ielas, citās publiskās vietās, kur neizbÄ“gt arÄ« no baltas acs, kas mÄ“dz iebakstÄ«t tieši acÄ«: “Nu, ko tagad teiksi? KāpÄ“c neko nesaki? Stāsti! Pastāsti? Ko slÄ“pies? Baidies?!”

Nav grÅ«ti iedomāties, kā palaimÄ“jies tiem, kas no kartÄ«tÄ“m izsprukuši, bet kā čekisti, komunisti tā arÄ« palikuši. PalaimÄ“jies un nelaimÄ“jies mirušajiem. LaimÄ“jies izsprukt no kauna, apvainojumiem un nelaimÄ“jies nespÄ“jā aizstāvÄ“t sevi.

SāpÄ«gi nelaimÄ“jies kartÄ«šu Ä«pašnieku tuviniekiem, kuriem ar čekas uzliktu lāstu bÅ«s jāsadzÄ«vo visu atlikušo mūžu. LaimÄ“jies pašai čekai: tāds taču tās uzdevums: spiegot, šantažēt, vervÄ“t, naidot, nepiedot, tiesāt, arÄ« pametot naida kaulu mūžīgai graušanai.

TaisnÄ«ba tiem, kuri cietuši no komunistu, čekistu varas un kuriem tagad sāpÄ«gi apjaust, ka taisnas tiesas nebÅ«s, patiesÄ«ba paliks puspatiesÄ«ba, neizdibināta: kaut vai divu iemeslu dēļ – vairums 4500 kartÄ«tÄ“s ierakstÄ«to paši netiesāsies, bet izmeklÄ“šana, tiesa patiesÄ«bu kvalificÄ“ti un taisnÄ«gi pierādÄ«t diez vai griboša un diez vai varoša.

Kas paliek pāri? TaisnÄ«bu lÄ“rumi no vienas puses, otras, trešÄs, sazin`, cik taisnÄ«bu no visām, visām pusÄ“m un juku jukām…

Mana attieksme pret kartÄ«tÄ“s redzamajiem paliks tāda, kāda tā izriet no zināmās (arÄ« BÄ«beles) atziņas “Netiesājiet…!” Ko darÄ«tu, ja kāda kartÄ«tes Ä«pašnieka vietā bÅ«tu es pats?

Paziņotu publiski, kas mÅ«sdienās nav nekāda problÄ“ma, kaut vai sociālajos tÄ«klos, liekot roku uz sirds, kā tad Ä«sti bija. Kā to jau sen izdarÄ«jis Georgs Andrejevs, nesen Jānis Rokpelnis, pavisam nesen vÄ“l daži. Ar piebildi - manā varā manis paša liecÄ«ba sirdsapziņas tiesā, jÅ«su varā ticÄ“t vai neticÄ“t. Tiesājiet, ja gribat un vajag, bet pats netiesāšos: ar to baltam nenomazgāties…

Visbeidzot – kā ar piedošanu? Dievs piedod visiem, ja ir grÄ“ksÅ«dze, nožēla. Ja Dievs piedod, kāpÄ“c mums – cilvÄ“kiem – nepiedot?