JaunÄs pamatÅ¡Ä·iras un to sekmes
Arturs PriedÄ«tis · 21.03.2019. · Komentāri (0)AizvadÄ«tais XX gadsimts ir ievÄ“rojams ar kardinÄlu sabiedrÄ«bas pÄrveidošanos. ZinÄtnes valodÄ sabiedrÄ«bas pÄrveidošanos dÄ“vÄ“ par sociÄlo transformÄciju. XX gadsimtÄ bÅ«tiski izmainÄ«jÄs sabiedrÄ«bas šÄ·iriskÄ struktÅ«ra. Tas attiecas galvenokÄrt uz eiropeÄ«du civilizÄciju, kaut gan analoÄ£isks process bija sastopams arÄ« citÄs civilizÄcijÄs.
Latviešu tauta kopÄ ar pÄrÄ“jÄm „baltÄs” rases tautÄm pamatÄ«gi izjuta kardinÄlÄs šÄ·iriskÄs izmaiņas. TÄ tas bija XX gadsimta sÄkumÄ, kad latvieši dzÄ«voja Krievijas impÄ“rijas sastÄvÄ, un tÄ tas bija vÄ“lÄk, kad latvieši dzÄ«voja PSRS sastÄvÄ. TurklÄt no tik tikko minÄ“to abu lielvalstu tautÄm latviešu tauta vispamatÄ«gÄk izjuta sociÄlo transformÄciju. Latvija bija viena no ekonomiski visattÄ«stÄ«tÄkajÄm zemÄ“m Krievijas impÄ“rijÄ un Padomju SavienÄ«bÄ. Ekonomisko attÄ«stÄ«bu vienmÄ“r pavada krasas izmaiņas tautas sociÄlajÄ sejÄ.
XX gadsimtÄ izšÄ·Ä«da slavenÄ pamatšÄ·ira proletariÄts (ne tikai Raiņa poÄ“tikÄ) un radÄs jauna pamatšÄ·ira. Tai ir vairÄki apzÄ«mÄ“jumi. TaÄu katrÄ gadÄ«jumÄ pret jauno šÄ·iru drÄ«kst izturÄ“ties kÄ pret jaunu pamatšÄ·iru, ņemot vÄ“rÄ tÄs lielo apjomu, sociÄli politisko potenciÄlu, šÄ·iriskÄs ambÄ«cijas, bet svarÄ«gÄkais – panÄkumus dzÄ«ves vajadzÄ«bu apmierinÄšanÄ.
ProletariÄta izšÄ·Ä«šanas un jaunas pamatšÄ·iras rašanÄs galvenais cÄ“lonis bija zinÄtniski tehniskais progress un tÄ veicinÄtÄ nepieciešamÄ«ba pÄrkÄrtot darba organizÄciju. Tas nekavÄ“joties atsaucÄs uz sociuma profesionÄlo lÄ«dzdalÄ«bu ekonomiskajÄ darbÄ«bÄ un galu galÄ kardinÄli izmainÄ«ja sociuma šÄ·irisko struktÅ«ru.
Par proletariÄta Ä£enÄ“zi, bÅ«tÄ«bu un vÄ“sturisko virzÄ«bu katrs izglÄ«tots cilvÄ“ks ir labi informÄ“ts. TÄpÄ“c nepieciešams atkÄrtot vienÄ«gi vÄ“sturiskÄs shÄ“mas svarÄ«gÄkÄs lÄ«nijas.
ProletariÄts ir sociÄlÄ šÄ·ira bez kapitÄla. ProletariÄts eksistences lÄ«dzekļus iegÅ«st, pÄrdodot savu darbaspÄ“ku. ProletariÄta darbaspÄ“ku pÄ“rk kapitÄla Ä«pašnieki. Viņi konsolidÄ“jas atsevišÄ·Ä šÄ·irÄ – buržuÄzijÄ. KapitÄlismÄ buržuÄzija ir valdošÄ šÄ·ira. Tai pieder politiskÄ vara.
BuržuÄzija konsekventi tiecas proletariÄta darbaspÄ“ku pirkt pÄ“c iespÄ“jas lÄ“tÄk un pÄ“c iespÄ“jas ar izdevÄ«gÄkiem sociÄlajiem nosacÄ«jumiem. RespektÄ«vi, bez privÄtÄ kapitÄla ieguldÄ«šanas proletariÄtam adresÄ“tajÄs sociÄlajÄs (vÄ“l saka – nacionÄlajÄs) programmÄs.
TÄda pieeja nevar bÅ«t pieņemama proletariÄtam, un tÄda pieeja nelabvÄ“lÄ«gi atsaucas uz proletariÄta apziņu, tajÄ uzkurinot dedzÄ«gu naidu pret buržuÄziju. KÄrlis Markss teorÄ“tiski vispÄrinÄja proletariÄta un buržuÄzijas nokaitÄ“tÄs attiecÄ«bas. Viņš tajÄs saskatÄ«ja vienÄ«gi nesamierinÄmu konfrontÄciju un mudinÄja proletariÄtu vÄ“rsties pret buržuÄziju, tai ar spÄ“ku atņemot varu. Markss zinÄtniski pamatoja proletariÄta sÅ«ro likteni („KapitÄls” iznÄca 1867.gadÄ). Viņš 1864.gadÄ organizÄ“ja „Starptautisko strÄdnieku asociÄciju” („International Workingmen’s Association”). To pÄ“cÄk nosauca par „Pirmo InternacionÄli”. Markss 64 gadu vecumÄ mira 1883.gadÄ. Viņš nepiedzÄ«voja proletariÄta politiskÄs varenÄ«bas kulminÄciju XX gadsimta sÄkumÄ, kas reizÄ“ kļuva arÄ« KÄrļa Marksa (marksisma) planetÄrÄs popularitÄtes avots. Ja nebÅ«tu sociÄlistiskÄs revolÅ«cijas XX gadsimta sÄkumÄ, tad Marksa vÄrdu uz planÄ“tas zinÄtu tikai niecÄ«ga saujiņa politiskÄs ekonomijas vÄ“stures speciÄlistu un vÄ“l niecÄ«gÄka saujiņa strÄdnieku kreisÄs kustÄ«bas vÄ“stures speciÄlistu. UnikÄlie revolucionÄrie notikumi KrievijÄ Marksu padarÄ«ja par planetÄra mÄ“roga slavenÄ«bu.
XIX gadsimtÄ ievÄ“rojami pieauga eiropeÄ«du dzimstÄ«ba. EiropÄ bija demogrÄfiskais bums. Eiropas iedzÄ«votÄju skaits XIX gadsimtÄ palielinÄjÄs trÄ«s reizes. CilvÄ“ku skaita pieaugums automÄtiski (stihiski, instinktÄ«vi) veicinÄja saimnieciskÄs darbÄ«bas intensitÄti. Lai visiem iedzÄ«votÄjiem nodrošinÄtu eksistences lÄ«dzekļus, nÄcÄs modernizÄ“t preÄu ražošanu.
XIX gadsimtÄ eiropiešu saimnieciskajÄ darbÄ«bÄ sÄka dominÄ“t rÅ«pnieciskÄ ražošana. TÄpÄ“c strauji palielinÄjÄs proletariÄta skaitliskais apjoms un nepatÄ«kami palielinÄjÄs proletariÄta darbaspÄ“ka ekspluatÄcijas apjoms. EkspluatÄcijas faktus nebija grÅ«ti konstatÄ“t un ideoloÄ£iski izmantot proletariÄta aizstÄvÄ«bai. ProletariÄts nebija spÄ“jÄ«gs pats sevi aizstÄvÄ“t. ProletariÄta aizstÄvÄ«bu uzņēmÄs inteliÄ£ences viena daļa ar izteikti antiburžuÄzisku orientÄciju. EiropÄ piedzima t.s. kreisÄ inteliÄ£ence – proletariÄta aizstÄve.
XIX gadsimta nogalÄ“ proletariÄta aizstÄvÄ«ba visbiežÄk tika idejiski noformÄ“ta kÄ sociÄldemokrÄtiskÄ kustÄ«ba. TÄs teorÄ“tiskÄ bÄze kļuva marksisms, ņemot vÄ“rÄ KÄrļa Marksa un viņa mantojuma entuziastu zinÄtnisko un politiski praktisko darbÄ«bu kapitÄlisma analÄ«zÄ“ un strÄdniecÄ«bas interešu aizstÄvÄ“šanÄ. ProletariÄta aizstÄvÄ“šana izvÄ“rtÄs antiburžuÄziskÄ vispÄrÄ“jÄ trendÄ, kuru propagandÄ“ja kreisÄ inteliÄ£ence. TÄ sÄka organizatoriski apvienoties sociÄldemokrÄtiskajÄs partijÄs. SavukÄrt partijÄs tika deklarÄ“ts mÄ“rÄ·is gÄzt buržuÄzijas varu, likvidÄ“t kapitÄlisma valsts iekÄrtu un tÄs vietÄ nodibinÄt sociÄlistisko valsts iekÄrtu.
Latvijas teritorijÄ pirmÄ politiskÄ partija tika izveidota 1904.gadÄ. TÄ saucÄs Latvijas SociÄldemokrÄtiskÄ strÄdnieku partija (LSDSP). ŠÄ« partija pastÄv arÄ« pÄ“cpadomju laikÄ. TaÄu pastÄv politiskÄs dzÄ«ves vistumšÄkajÄ nomalÄ“, nespÄ“jot un arÄ« necenšoties izkonkurÄ“t parvÄ“niju kriminÄli oligarhiskÄs „kabatas partijas” ar debiliem nosaukumiem un debilÄm „par-politikas” nostÄdnÄ“m. LSDSP biedrs bija Rainis – pamatšÄ·iras dzejnieks. Protams, pÄ“cpadomju laikÄ pÄ“c ražošanas sagraušanas LSDSP necienÄ«go stÄvokli pamatÄ sekmÄ“ proletariÄta neesamÄ«ba. LSDSP vairs nav ko aizstÄvÄ“t. AizstÄvÄ«bas galvenais un vienÄ«gais objekts ir kriminÄlais kapitÄlisms un noziegumu brÄ«vÄ«ba.
MÄ“rÄ·i gÄzt buržuÄzijas varu XX gadsimta sÄkumÄ visideÄlÄkajÄ variantÄ izdevÄs realizÄ“t Krievijas antiburžuÄziski orientÄ“tajai inteliÄ£encei („boļševikiem”), ņemot vÄ“rÄ cara, aristokrÄtijas un buržuÄzijas apjukumu, neizlÄ“mÄ«bu, haosu valstÄ« I Pasaules kara gados.
„Boļševikiem” izdevÄs sagrÄbt varu un ieviest proletariÄta diktatÅ«ru. Krievija tika pasludinÄta par proletaritÄta valsti. TajÄ risinÄjÄs sociÄlisma celtniecÄ«ba, zemniekiem tika uzdÄvinÄta zeme, bet strÄdnieku šÄ·irai nosacÄ«tas dažÄdas sociÄlÄs un politiskÄs privilÄ“Ä£ijas. „Boļševiki” masveidÄ fiziski iznÄ«cinÄja buržuÄziju un aristokrÄtiju, ar to paši sev pasludinot nÄves priedumu un tÄ izpildi vÄ“sturiskajÄ perspektÄ«vÄ. KÄ zinÄms, „boļševiki” valdÄ«ja tikai dažas sekundes cilvÄ“ces vÄ“sturiskÄs pastÄvÄ“šanas koplaikÄ.
Krievijas revolucionÄrie panÄkumi Rietumu patriarhÄlajÄ („vecajÄ”) buržuÄzijÄ iedvesa bailes no proletariÄta. XX gadsimta pirmajÄ pusÄ“ Rietumu patriarhÄlÄs buržuÄzijas galvenais eksistenciÄlais drauds kļuva proletariÄts. TurklÄt Krievijas un citu zemju radikÄlÄkÄ antiburžuÄziskÄ inteliÄ£ence neslÄ“pa mÄ“rÄ·i panÄkt proletariÄta uzvaru visÄs valstÄ«s uz Zemes. TÄpÄ“c RietumeiropÄ drauda mazinÄšanai tika ieviestas dažÄdas sociÄlÄs programmas, demonstrÄ“jot sociÄlistisku attieksmi pret darbaļaudÄ«m. SavukÄrt ASV histÄ“riski apkaroja jebkuru visniecÄ«gÄko komunistisko retoriku un organizatorisko darbÄ«bu.
Rietumu patriarhÄlÄs buržuÄzijas bailes bija pamatotas. TaÄu vÄ“sturiskie apstÄkļi tÄ veidojÄs, ka XX gadsimtÄ patriarhÄlo buržuÄziju sÄka apvaldÄ«t un nostumpt malÄ nevis proletariÄts, bet jaunÄ pamatšÄ·ira. TÄ bija radusies zinÄtniski tehniskÄ progresa rezultÄtÄ. Interesanti ir tas, ka „vecajai” buržuÄzijai bÄ«stamÄ šÄ·iriskÄ transformÄcija visÄtrÄk sÄkÄs ASV, kur pret proletariÄta aizstÄvjiem „komunistiem” valdÄ«ba vÄ“rsÄs visdrastiskÄk.
VispopulÄrÄkais jaunÄs pamatšÄ·iras apzÄ«mÄ“jums ir „tehnokrÄti”. VÄ“l tiek lietoti tÄdi apzÄ«mÄ“jumi kÄ „baltÄs apkaklÄ«tes” (pretstatÄ „zilajÄm apkaklÄ«tÄ“m” – proletariÄtam; pretstatÄ „pelÄ“kajÄm apkaklÄ«tÄ“m” – pakalpojumu sfÄ“ras darbiniekiem), „pÄrvaldnieki”, „jaunÄ biznesa šÄ·ira”, „menedžeri-tehnokrÄti”, „tehniskÄ inteliÄ£ence”, „menedžmenta intelektuÄļi”.
Par tehnokrÄtu šÄ·iru (stratu, slÄni, grupu) sÄka dÄ“vÄ“t garÄ«gÄ darbaspÄ“ka pÄrdevÄ“jus – inženierus, zinÄtniekus, izgudrotÄjus, valsts iestÄžu kalpotÄjus, ierÄ“dņus, administratorus, biznesa menedžerus u.c. Nevis proletariÄts, bet gan tehnokrÄtija kļuva patriarhÄlÄs buržuÄzijas galvenais reÄlais drauds un reÄlais varas ierobežotÄjs. TehnokrÄti sÄka dominÄ“t Rietumu valstu pÄrvaldÄ«bÄ.
TehnokrÄtijas dzimtene ir ASV. Jau XIX gadsimta beigÄs tradicionÄlÄ Ä£imenes biznesa vietÄ stÄjÄs korporÄciju (akciju sabiedrÄ«bu) bizness, kas veicinÄja biznesa pÄrvaldes jaunas sistÄ“mas ieviešanu.
ŠajÄ sistÄ“mÄ ietilpa divi komponenti: biznesa (kapitÄla/akciju) Ä«pašnieki + biznesa pÄrvaldnieki (garÄ«gÄ darba pÄrdevÄ“ji). KorporÄciju laikmetÄ biznesa Ä«pašnieki ļoti strauji attÄlinÄjÄs no reÄlajiem procesiem, kuru organizatoriskÄ vara nonÄca tehnokrÄtu rokÄs. TÄpat strauji palielinÄjÄs banku loma ekonomikÄ. ArÄ« bankÄs reÄlos procesus pÄrvaldÄ«ja algots darbaspÄ“ks – banku ierÄ“dņi. ASV viņu kontingentu dÄ“vÄ“ja „new business class”.
Rietumos tehnokrÄtu uzkundzÄ“šanÄs zinÄmu pakÄpi sasniedza jau pirms II Pasaules kara. TaÄu kulminÄciju sasniedza pÄ“c kara no 40.gadu beigÄm lÄ«dz 70.gadu sÄkumam slavenajos ekonomiskÄ uzplaukuma 30 gados. Toreiz ievÄ“rojami pieauga tehnokrÄtu skaitliskais apjoms un ietekme valsts pÄrvaldes institÅ«tos. ASV jau XX gadsimta sÄkumÄ gudri cilvÄ“ki paredzÄ“ja tehnokrÄtu uzvaru. TehnokrÄti kļūšot valdošÄ šÄ·ira sabiedrÄ«bÄ.
Jauns trieciens „vecajai” buržuÄzijai bija ekonomiskÄ globalizÄcija transnacionÄlo korporÄciju formÄ un t.s. finansu kapitÄlisma grandiozais kÄpums, izveidojot enerÄ£isku, nekaunÄ«gu, bezprincipiÄlu sociÄlo slÄni – Rietumu „jauno” buržuÄziju. PatriarhÄlo buržuÄziju kÄ kapitÄla Ä«pašnieci apsteidza „jaunÄ” buržuÄzija kÄ zinÄšanu Ä«pašniece (knowledge class) . Tika izdomÄts jÄ“dziens „zinÄšanu kapitÄlisms”. ZinÄšanu kapitÄlismÄ vara pieder tehnokrÄtu pamatšÄ·irai.
PÄ“c II Pasaules kara tika izdomÄti daudzi jÄ“dzieni. PiemÄ“ram, Rietumos sÄka lietot jÄ“dzienu „scientific management”, bet PSRS modÄ“ nÄca jÄ“dziens „darba zinÄtniskÄ organizÄcija”. Padomju Latvijas presÄ“ 70.gados šis jÄ“dziens bija lasÄms katru dienu. Abi jÄ“dzieni asociÄ“jÄs ar tehnokrÄtiju un liecinÄja par tÄs vadošo lomu sabiedrÄ«bÄ.
PSRS vÄrdi „tehnokrÄtija” un „tehnokrÄti” netika lietoti. To slÄni, kuru Rietumos atklÄti dÄ“vÄ“ja par tehnokrÄtiem, PSRS dÄ“vÄ“ja par „jauno strÄdnieku šÄ·iru”. SociÄlistiskajÄ sabiedrÄ«bÄ vÄrdiem „tehnokrÄtija” un „tehnokrÄti” bija izsmÄ“jÄ«ga aura. Abi vÄrdi asociÄ“jÄs ar tehniskÄs („fiziÄ·u”) inteliÄ£ences karjerismu, ambiciozitÄti, varas kÄri u.tml. SociÄlisma ideoloÄ£ija nepropagandÄ“ja merkantilu pragmatismu. Padomju ļaudis visvairÄk cienÄ«ja garÄ«guma caurvÄ«tas vÄ“rtÄ«bas, bet nevis materiÄlisma caurvÄ«tas vÄ“rtÄ«bas.
Rietumu tehnokrÄti un PSRS tehniskÄ inteliÄ£ence Ätri sevi apzinÄjÄs kÄ pamatšÄ·ira. Gan „kapitÄlisma nometnÄ“”, gan „sociÄlisma nometnÄ“” jaunÄ pamatšÄ·ira samÄ“rÄ strauji sÄka nostiprinÄt politiskÄs pozÄ«cijas. Jaunajai pamatšÄ·irai to bija viegli izdarÄ«t. Tai atšÄ·irÄ«bÄ no proletariÄta nebija vajadzÄ«ga aukle. ProletariÄts bez aukles (teiksim, LSDSP) ir bezspÄ“cÄ«gs šÄ·iriskais fenomens. TurpretÄ« tehnokrÄtija ir idejiski un organizatoriski patstÄvÄ«gs fenomens ar teicamu izglÄ«tÄ«bu, teicamÄm organizatoriskajÄm spÄ“jÄm, lielisku taktisko un stratÄ“Ä£isko domÄšanu, bet galvenais – augsti attÄ«stÄ«tu politisko apziņu. JaunÄ pamatšÄ·ira tÅ«lÄ«t nekļūdÄ«gi fiksÄ“ja savu galveno pretinieku, kas slÄpÄ“ progresu, attÄ«stÄ«bu un kavÄ“ radoši izvÄ“rsties. KapitÄlisma valstÄ«s tehnokrÄtu galvenais pretinieks bija patriarhÄlÄ buržuÄzija. SociÄlisma valstÄ«s tehnokrÄtu galvenais pretinieks bija stagnantÄ partokrÄtija un tÄs komandÄ“tais valsts birokrÄtiskais aparÄts.
XX gadsimta beigÄs zinÄtniski tehniskais progress (automatizÄcija, robotizÄcija, datorizÄcija) no vienas puses nostiprinÄja tehnokrÄtijas varu, taÄu no otras puses stimulÄ“ja draudus tehnokrÄtijai. Atkal formÄ“jas jauna pamatšÄ·ira. ZinÄtniski tehniskÄ progresa sasniegumi rÅ«pnieciskÄs ražošanas automatizÄcijÄ, robotizÄcijÄ, datorizÄcijÄ XX gadsimta nogalÄ“ atkal vedina dziļas izmaiņas sabiedrÄ«bas šÄ·iriskajÄ kopainÄ. Kļuva skaidrs, ka atkal veidojas jauna pamatšÄ·ira. TÄs funkcionÄlÄ kulminÄcija acÄ«mredzot bÅ«s XXI gadsimtÄ.
Jau labu laiku globÄlo sociÄlo problÄ“mu analÄ«tikÄ tiek apspriesta prekarizÄcija (angļu „precarious” – gadÄ«jums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibinÄts) kÄ jaunas sociÄlÄs šÄ·iras rašanÄs, formÄ“jot prekariÄtu (iesaku latviskos variantus: „prekÄriji” (šÄ·ira) un „prekÄrijs” (šÄ·iras pÄrstÄvis).
PrekÄriji ir lÄ«gumstrÄdnieki. Viņiem ar darba devÄ“ju ir darba lÄ«gums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatÄ«ts un tÄ tas praktiski mÄ“dz bÅ«t, ka prekÄriji ir neaizsargÄti darba tiesÄ«bÄs. Darba devÄ“js var jebkurÄ brÄ«dÄ« lauzt lÄ«gumu. PrekÄriju apziņu nosaka tÄdas iezÄ«mes kÄ neapmierinÄtÄ«ba, anomija, nemiers, atsvešinÄtÄ«ba. Starp prekÄrijiem nepastÄv nekÄda solidaritÄte. Katrs prekÄrijs domÄ tikai par savu izdzÄ«vošanu. EiropÄ prekÄriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos.
Interesants ir jautÄjums par prekÄriju Ä£enÄ“zes saistÄ«bu ar populÄrajiem (arÄ« LatvijÄ) izglÄ«tÄ«bas politikas konceptiem „mÅ«šizglÄ«tÄ«ba” un „kompetenÄu izglÄ«tÄ«ba”. Nav grÅ«ti ievÄ“rot, ka abi koncepti ir vienoti ar tÄdas cilvÄ“ku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nÄksies nemitÄ«gi mainÄ«t darbu un tÄpÄ“c ir vÄ“rts apgÅ«t tikai kÄdu atsevišÄ·u „kompetenci”, bet nevis tiekties pÄ“c vispusÄ«gi plašas izglÄ«tÄ«bas, kuru faktiski valsts izglÄ«tÄ«bas sistÄ“ma nemaz nevÄ“las sniegt, jo zina par prekÄrizÄciju. Proti, zina, ka valsts prekÄrijiem nemaz nav nepieciešamas vispusÄ«gi plašas zinÄšanas.
TÄtad masu izglÄ«tÄ«ba pieskaņojas masu stratifikÄcijas jaunÄkajÄm izpausmÄ“m. Protams, tas ir loÄ£isks process. Markss savÄ laikÄ priecÄjÄs par proletariÄta sociÄlÄs un politiskÄs pašapziņas potenciÄla vÄ“sturiskajÄm perspektÄ«vÄm pÄrvaldÄ«t pasauli. TÄds prieks izrÄdÄ«jÄs Ä«slaicÄ«gs. ProletariÄts zaudÄ“ja savu lomu ekonomikÄ, kÄ arÄ« proletariÄta sociÄlistiskÄ pašapziņa izrÄdÄ«jÄs blefs. PSRS proletariÄts akceptÄ“ja sociÄlistiskÄs iekÄrtas sabrukumu un kriminÄli oligarhiskÄ valstiskuma izveidošanu. ProletariÄtam, izrÄdÄ«jÄs, nebija svešas tÄdas kaislÄ«bas kÄ materiÄlÄ labklÄjÄ«ba, bezjÄ“dzÄ«ga patÄ“rÄ“šana, garÄ«guma nihilisms.
DomÄjams, prekÄriju sociÄlai un politiskai pašapziņai nav nekÄdu perspektÄ«vu varas iegÅ«šanÄ. EksistÄ“ vienÄ«gi elementÄras izdzÄ«vošanas velme bez tieksmes radikÄli izmainÄ«t savu nestabilo stÄvokli. Tas ir zinÄms mierinÄjums tehnokrÄtiem – „jaunajai” buržuÄzijai. TaÄu patiesÄ«bÄ vÄ“l neko stabili nevaram atzÄ«t. PrekariÄta skaitliskais apjoms noteikti pieaugs. PrekariÄtam tÄpat kÄ savÄ laikÄ proletariÄtam var uzrasties aukle, kura prekarizÄcijas procesu pratÄ«s novest lÄ«dz ekstremÄliem politiskajiem notikumiem. PrekariÄta kontingents var apvienoties ar migrantu kontingentu, kurÄ jau no paša sÄkuma prevalÄ“ ultraprekÄriska apziņa.