Iesaki rakstu:

AizvadÄ«tais XX gadsimts ir ievÄ“rojams ar kardinālu sabiedrÄ«bas pārveidošanos. Zinātnes valodā sabiedrÄ«bas pārveidošanos dÄ“vÄ“ par sociālo transformāciju. XX gadsimtā bÅ«tiski izmainÄ«jās sabiedrÄ«bas šÄ·iriskā struktÅ«ra. Tas attiecas galvenokārt uz eiropeÄ«du civilizāciju, kaut gan analoÄ£isks process bija sastopams arÄ« citās civilizācijās.

Latviešu tauta kopā ar pārÄ“jām „baltās” rases tautām pamatÄ«gi izjuta kardinālās šÄ·iriskās izmaiņas. Tā tas bija XX gadsimta sākumā, kad latvieši dzÄ«voja Krievijas impÄ“rijas sastāvā, un tā tas bija vÄ“lāk, kad latvieši dzÄ«voja PSRS sastāvā. Turklāt no tik tikko minÄ“to abu lielvalstu tautām latviešu tauta vispamatÄ«gāk izjuta sociālo transformāciju. Latvija bija viena no ekonomiski visattÄ«stÄ«tākajām zemÄ“m Krievijas impÄ“rijā un Padomju SavienÄ«bā. Ekonomisko attÄ«stÄ«bu vienmÄ“r pavada krasas izmaiņas tautas sociālajā sejā. 

XX gadsimtā izšÄ·Ä«da slavenā pamatšÄ·ira proletariāts (ne tikai Raiņa poÄ“tikā) un radās jauna pamatšÄ·ira. Tai ir vairāki apzÄ«mÄ“jumi. Taču katrā gadÄ«jumā pret jauno šÄ·iru drÄ«kst izturÄ“ties kā pret jaunu pamatšÄ·iru, ņemot vÄ“rā tās lielo apjomu, sociāli politisko potenciālu, šÄ·iriskās ambÄ«cijas, bet svarÄ«gākais – panākumus dzÄ«ves vajadzÄ«bu apmierināšanā.

Proletariāta izšÄ·Ä«šanas un jaunas pamatšÄ·iras rašanās galvenais cÄ“lonis bija zinātniski tehniskais progress un tā veicinātā nepieciešamÄ«ba pārkārtot darba organizāciju. Tas nekavÄ“joties atsaucās uz sociuma profesionālo lÄ«dzdalÄ«bu ekonomiskajā darbÄ«bā un galu galā kardināli izmainÄ«ja sociuma šÄ·irisko struktÅ«ru.

Par proletariāta Ä£enÄ“zi, bÅ«tÄ«bu un vÄ“sturisko virzÄ«bu katrs izglÄ«tots cilvÄ“ks ir labi informÄ“ts. TāpÄ“c nepieciešams atkārtot vienÄ«gi vÄ“sturiskās shÄ“mas svarÄ«gākās lÄ«nijas.

Proletariāts ir sociālā šÄ·ira bez kapitāla. Proletariāts eksistences lÄ«dzekļus iegÅ«st, pārdodot savu darbaspÄ“ku. Proletariāta darbaspÄ“ku pÄ“rk kapitāla Ä«pašnieki. Viņi konsolidÄ“jas atsevišÄ·Ä šÄ·irā – buržuāzijā. Kapitālismā buržuāzija ir valdošÄ šÄ·ira. Tai pieder politiskā vara.

Buržuāzija konsekventi tiecas proletariāta darbaspÄ“ku pirkt pÄ“c iespÄ“jas lÄ“tāk un pÄ“c iespÄ“jas ar izdevÄ«gākiem sociālajiem nosacÄ«jumiem. RespektÄ«vi, bez privātā kapitāla ieguldÄ«šanas proletariātam adresÄ“tajās sociālajās (vÄ“l saka – nacionālajās) programmās.

Tāda pieeja nevar bÅ«t pieņemama proletariātam, un tāda pieeja nelabvÄ“lÄ«gi atsaucas uz proletariāta apziņu, tajā uzkurinot dedzÄ«gu naidu pret buržuāziju. Kārlis Markss teorÄ“tiski vispārināja proletariāta un buržuāzijas nokaitÄ“tās attiecÄ«bas. Viņš tajās saskatÄ«ja vienÄ«gi nesamierināmu konfrontāciju un mudināja proletariātu vÄ“rsties pret buržuāziju, tai ar spÄ“ku atņemot varu. Markss zinātniski pamatoja proletariāta sÅ«ro likteni („Kapitāls” iznāca 1867.gadā). Viņš 1864.gadā organizÄ“ja „Starptautisko strādnieku asociāciju” („International Workingmen’s Association”). To pÄ“cāk nosauca par „Pirmo Internacionāli”. Markss 64 gadu vecumā mira 1883.gadā. Viņš nepiedzÄ«voja proletariāta politiskās varenÄ«bas kulmināciju XX gadsimta sākumā, kas reizÄ“ kļuva arÄ« Kārļa Marksa (marksisma) planetārās popularitātes avots. Ja nebÅ«tu sociālistiskās revolÅ«cijas XX gadsimta sākumā, tad Marksa vārdu uz planÄ“tas zinātu tikai niecÄ«ga saujiņa politiskās ekonomijas vÄ“stures speciālistu un vÄ“l niecÄ«gāka saujiņa strādnieku kreisās kustÄ«bas vÄ“stures speciālistu. Unikālie revolucionārie notikumi Krievijā Marksu padarÄ«ja par planetāra mÄ“roga slavenÄ«bu.

XIX gadsimtā ievÄ“rojami pieauga eiropeÄ«du dzimstÄ«ba. Eiropā bija demogrāfiskais bums. Eiropas iedzÄ«votāju skaits XIX gadsimtā palielinājās trÄ«s reizes. CilvÄ“ku skaita pieaugums automātiski (stihiski, instinktÄ«vi) veicināja saimnieciskās darbÄ«bas intensitāti. Lai visiem iedzÄ«votājiem nodrošinātu eksistences lÄ«dzekļus, nācās modernizÄ“t preču ražošanu.

XIX gadsimtā eiropiešu saimnieciskajā darbÄ«bā sāka dominÄ“t rÅ«pnieciskā ražošana. TāpÄ“c strauji palielinājās proletariāta skaitliskais apjoms un nepatÄ«kami palielinājās proletariāta darbaspÄ“ka ekspluatācijas apjoms. Ekspluatācijas faktus nebija grÅ«ti konstatÄ“t un ideoloÄ£iski izmantot proletariāta aizstāvÄ«bai. Proletariāts nebija spÄ“jÄ«gs pats sevi aizstāvÄ“t. Proletariāta aizstāvÄ«bu uzņēmās inteliÄ£ences viena daļa ar izteikti antiburžuāzisku orientāciju. Eiropā piedzima t.s. kreisā inteliÄ£ence – proletariāta aizstāve.

XIX gadsimta nogalÄ“ proletariāta aizstāvÄ«ba visbiežāk tika idejiski noformÄ“ta kā sociāldemokrātiskā kustÄ«ba. Tās teorÄ“tiskā bāze kļuva marksisms, ņemot vÄ“rā Kārļa Marksa un viņa mantojuma entuziastu zinātnisko un politiski praktisko darbÄ«bu kapitālisma analÄ«zÄ“ un strādniecÄ«bas interešu aizstāvÄ“šanā. Proletariāta aizstāvÄ“šana izvÄ“rtās antiburžuāziskā vispārÄ“jā trendā, kuru propagandÄ“ja kreisā inteliÄ£ence. Tā sāka organizatoriski apvienoties sociāldemokrātiskajās partijās. Savukārt partijās tika deklarÄ“ts mÄ“rÄ·is gāzt buržuāzijas varu, likvidÄ“t kapitālisma valsts iekārtu un tās vietā nodibināt sociālistisko valsts iekārtu.

Latvijas teritorijā pirmā politiskā partija tika izveidota 1904.gadā. Tā saucās Latvijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija (LSDSP). ŠÄ« partija pastāv arÄ« pÄ“cpadomju laikā. Taču pastāv politiskās dzÄ«ves vistumšÄkajā nomalÄ“, nespÄ“jot un arÄ« necenšoties izkonkurÄ“t parvÄ“niju krimināli oligarhiskās „kabatas partijas” ar debiliem nosaukumiem un debilām „par-politikas” nostādnÄ“m. LSDSP biedrs bija Rainis – pamatšÄ·iras dzejnieks. Protams, pÄ“cpadomju laikā pÄ“c ražošanas sagraušanas LSDSP necienÄ«go stāvokli pamatā sekmÄ“ proletariāta neesamÄ«ba. LSDSP vairs nav ko aizstāvÄ“t. AizstāvÄ«bas galvenais un vienÄ«gais objekts ir kriminālais kapitālisms un noziegumu brÄ«vÄ«ba.

MÄ“rÄ·i gāzt buržuāzijas varu XX gadsimta sākumā visideālākajā variantā izdevās realizÄ“t Krievijas antiburžuāziski orientÄ“tajai inteliÄ£encei („boļševikiem”), ņemot vÄ“rā cara, aristokrātijas un buržuāzijas apjukumu, neizlÄ“mÄ«bu, haosu valstÄ« I Pasaules kara gados.

„Boļševikiem” izdevās sagrābt varu un ieviest proletariāta diktatÅ«ru. Krievija tika pasludināta par proletaritāta valsti. Tajā risinājās sociālisma celtniecÄ«ba, zemniekiem tika uzdāvināta zeme, bet strādnieku šÄ·irai nosacÄ«tas dažādas sociālās un politiskās privilÄ“Ä£ijas. „Boļševiki” masveidā fiziski iznÄ«cināja buržuāziju un aristokrātiju, ar to paši sev pasludinot nāves priedumu un tā izpildi vÄ“sturiskajā perspektÄ«vā. Kā zināms, „boļševiki” valdÄ«ja tikai dažas sekundes cilvÄ“ces vÄ“sturiskās pastāvÄ“šanas koplaikā.

Krievijas revolucionārie panākumi Rietumu patriarhālajā („vecajā”) buržuāzijā iedvesa bailes no proletariāta. XX gadsimta pirmajā pusÄ“ Rietumu patriarhālās buržuāzijas galvenais eksistenciālais drauds kļuva proletariāts. Turklāt Krievijas un citu zemju radikālākā antiburžuāziskā inteliÄ£ence neslÄ“pa mÄ“rÄ·i panākt proletariāta uzvaru visās valstÄ«s uz Zemes. TāpÄ“c Rietumeiropā drauda mazināšanai tika ieviestas dažādas sociālās programmas, demonstrÄ“jot sociālistisku attieksmi pret darbaļaudÄ«m. Savukārt ASV histÄ“riski apkaroja jebkuru visniecÄ«gāko komunistisko retoriku un organizatorisko darbÄ«bu.

Rietumu patriarhālās buržuāzijas bailes bija pamatotas. Taču vÄ“sturiskie apstākļi tā veidojās, ka XX gadsimtā patriarhālo buržuāziju sāka apvaldÄ«t un nostumpt malā nevis proletariāts, bet jaunā pamatšÄ·ira. Tā bija radusies zinātniski tehniskā progresa rezultātā. Interesanti ir tas, ka „vecajai” buržuāzijai bÄ«stamā šÄ·iriskā transformācija visātrāk sākās ASV, kur pret proletariāta aizstāvjiem „komunistiem” valdÄ«ba vÄ“rsās visdrastiskāk.

Vispopulārākais jaunās pamatšÄ·iras apzÄ«mÄ“jums ir „tehnokrāti”. VÄ“l tiek lietoti tādi apzÄ«mÄ“jumi kā „baltās apkaklÄ«tes” (pretstatā „zilajām apkaklÄ«tÄ“m” – proletariātam; pretstatā „pelÄ“kajām apkaklÄ«tÄ“m” – pakalpojumu sfÄ“ras darbiniekiem), „pārvaldnieki”, „jaunā biznesa šÄ·ira”, „menedžeri-tehnokrāti”, „tehniskā inteliÄ£ence”, „menedžmenta intelektuāļi”.

Par tehnokrātu šÄ·iru (stratu, slāni, grupu) sāka dÄ“vÄ“t garÄ«gā darbaspÄ“ka pārdevÄ“jus – inženierus, zinātniekus, izgudrotājus, valsts iestāžu kalpotājus, ierÄ“dņus, administratorus, biznesa menedžerus u.c. Nevis proletariāts, bet gan tehnokrātija kļuva patriarhālās buržuāzijas galvenais reālais drauds un reālais varas ierobežotājs. Tehnokrāti sāka dominÄ“t Rietumu valstu pārvaldÄ«bā.

Tehnokrātijas dzimtene ir ASV. Jau XIX gadsimta beigās tradicionālā Ä£imenes biznesa vietā stājās korporāciju (akciju sabiedrÄ«bu) bizness, kas veicināja biznesa pārvaldes jaunas sistÄ“mas ieviešanu.

Šajā sistÄ“mā ietilpa divi komponenti: biznesa (kapitāla/akciju) Ä«pašnieki + biznesa pārvaldnieki (garÄ«gā darba pārdevÄ“ji). Korporāciju laikmetā biznesa Ä«pašnieki ļoti strauji attālinājās no reālajiem procesiem, kuru organizatoriskā vara nonāca tehnokrātu rokās. Tāpat strauji palielinājās banku loma ekonomikā. ArÄ« bankās reālos procesus pārvaldÄ«ja algots darbaspÄ“ks – banku ierÄ“dņi. ASV viņu kontingentu dÄ“vÄ“ja „new business class”.

Rietumos tehnokrātu uzkundzÄ“šanās zināmu pakāpi sasniedza jau pirms II Pasaules kara. Taču kulmināciju sasniedza pÄ“c kara no 40.gadu beigām lÄ«dz 70.gadu sākumam slavenajos ekonomiskā uzplaukuma 30 gados. Toreiz ievÄ“rojami pieauga tehnokrātu skaitliskais apjoms un ietekme valsts pārvaldes institÅ«tos. ASV jau XX gadsimta sākumā gudri cilvÄ“ki paredzÄ“ja tehnokrātu uzvaru. Tehnokrāti kļūšot valdošÄ šÄ·ira sabiedrÄ«bā.

Jauns trieciens „vecajai” buržuāzijai bija ekonomiskā globalizācija transnacionālo korporāciju formā un t.s. finansu kapitālisma grandiozais kāpums, izveidojot enerÄ£isku, nekaunÄ«gu, bezprincipiālu sociālo slāni  – Rietumu „jauno” buržuāziju. Patriarhālo buržuāziju kā kapitāla Ä«pašnieci apsteidza „jaunā” buržuāzija kā zināšanu Ä«pašniece (knowledge class) . Tika izdomāts jÄ“dziens „zināšanu kapitālisms”. Zināšanu kapitālismā vara pieder tehnokrātu pamatšÄ·irai.

PÄ“c II Pasaules kara tika izdomāti daudzi jÄ“dzieni. PiemÄ“ram, Rietumos sāka lietot jÄ“dzienu „scientific management”, bet PSRS modÄ“ nāca jÄ“dziens „darba zinātniskā organizācija”. Padomju Latvijas presÄ“ 70.gados šis jÄ“dziens bija lasāms katru dienu. Abi jÄ“dzieni asociÄ“jās ar tehnokrātiju un liecināja par tās vadošo lomu sabiedrÄ«bā.

PSRS vārdi „tehnokrātija” un „tehnokrāti” netika lietoti. To slāni, kuru Rietumos atklāti dÄ“vÄ“ja par tehnokrātiem, PSRS dÄ“vÄ“ja par „jauno strādnieku šÄ·iru”. Sociālistiskajā sabiedrÄ«bā vārdiem „tehnokrātija” un „tehnokrāti” bija izsmÄ“jÄ«ga aura. Abi vārdi asociÄ“jās ar tehniskās („fiziÄ·u”) inteliÄ£ences karjerismu, ambiciozitāti, varas kāri u.tml. Sociālisma ideoloÄ£ija nepropagandÄ“ja merkantilu pragmatismu. Padomju ļaudis visvairāk cienÄ«ja garÄ«guma caurvÄ«tas vÄ“rtÄ«bas, bet nevis materiālisma caurvÄ«tas vÄ“rtÄ«bas.

Rietumu tehnokrāti un PSRS tehniskā inteliÄ£ence ātri sevi apzinājās kā pamatšÄ·ira. Gan „kapitālisma nometnÄ“”, gan „sociālisma nometnÄ“” jaunā pamatšÄ·ira samÄ“rā strauji sāka nostiprināt politiskās pozÄ«cijas. Jaunajai pamatšÄ·irai to bija viegli izdarÄ«t. Tai atšÄ·irÄ«bā no proletariāta nebija vajadzÄ«ga aukle. Proletariāts bez aukles (teiksim, LSDSP) ir bezspÄ“cÄ«gs šÄ·iriskais fenomens. TurpretÄ« tehnokrātija ir idejiski un organizatoriski patstāvÄ«gs fenomens ar teicamu izglÄ«tÄ«bu, teicamām organizatoriskajām spÄ“jām, lielisku taktisko un stratÄ“Ä£isko domāšanu, bet galvenais – augsti attÄ«stÄ«tu politisko apziņu. Jaunā pamatšÄ·ira tÅ«lÄ«t nekļūdÄ«gi fiksÄ“ja savu galveno pretinieku, kas slāpÄ“ progresu, attÄ«stÄ«bu un kavÄ“ radoši izvÄ“rsties. Kapitālisma valstÄ«s tehnokrātu galvenais pretinieks bija patriarhālā buržuāzija. Sociālisma valstÄ«s tehnokrātu galvenais pretinieks bija stagnantā partokrātija un tās komandÄ“tais valsts birokrātiskais aparāts.

XX gadsimta beigās zinātniski tehniskais progress (automatizācija, robotizācija, datorizācija) no vienas puses nostiprināja tehnokrātijas varu, taču no otras puses stimulÄ“ja draudus tehnokrātijai. Atkal formÄ“jas jauna pamatšÄ·ira. Zinātniski tehniskā progresa sasniegumi rÅ«pnieciskās ražošanas automatizācijā, robotizācijā, datorizācijā XX gadsimta nogalÄ“ atkal vedina dziļas izmaiņas sabiedrÄ«bas šÄ·iriskajā kopainā. Kļuva skaidrs, ka atkal veidojas jauna pamatšÄ·ira. Tās funkcionālā kulminācija acÄ«mredzot bÅ«s XXI gadsimtā.

Jau labu laiku globālo sociālo problÄ“mu analÄ«tikā tiek apspriesta prekarizācija (angļu „precarious” – gadÄ«jums, nejaušs,, nedrošs, riskants, nepamatots, nedibināts) kā jaunas sociālās šÄ·iras rašanās, formÄ“jot prekariātu (iesaku latviskos variantus: „prekāriji” (šÄ·ira) un „prekārijs” (šÄ·iras pārstāvis).

Prekāriji ir lÄ«gumstrādnieki. Viņiem ar darba devÄ“ju ir darba lÄ«gums uz noteiktu laiku noteiktu darbu veikšanai. Tiek uzskatÄ«ts un tā tas praktiski mÄ“dz bÅ«t, ka prekāriji ir neaizsargāti darba tiesÄ«bās. Darba devÄ“js var jebkurā brÄ«dÄ« lauzt lÄ«gumu. Prekāriju apziņu nosaka tādas iezÄ«mes kā neapmierinātÄ«ba, anomija, nemiers, atsvešinātÄ«ba. Starp prekārijiem nepastāv nekāda solidaritāte. Katrs prekārijs domā tikai par savu izdzÄ«vošanu. Eiropā prekāriju skaits jau sniedzas daudzos miljonos.

Interesants ir jautājums par prekāriju Ä£enÄ“zes saistÄ«bu ar populārajiem (arÄ« Latvijā) izglÄ«tÄ«bas politikas konceptiem „mÅ«šizglÄ«tÄ«ba” un „kompetenču izglÄ«tÄ«ba”. Nav grÅ«ti ievÄ“rot, ka abi koncepti ir vienoti ar tādas cilvÄ“ku apziņas veidošanu, ka visu mūžu nāksies nemitÄ«gi mainÄ«t darbu un tāpÄ“c ir vÄ“rts apgÅ«t tikai kādu atsevišÄ·u „kompetenci”, bet nevis tiekties pÄ“c vispusÄ«gi plašas izglÄ«tÄ«bas, kuru faktiski valsts izglÄ«tÄ«bas sistÄ“ma nemaz nevÄ“las sniegt, jo zina par prekārizāciju. Proti, zina, ka valsts prekārijiem nemaz nav nepieciešamas vispusÄ«gi plašas zināšanas.

Tātad masu izglÄ«tÄ«ba pieskaņojas masu stratifikācijas jaunākajām izpausmÄ“m. Protams, tas ir loÄ£isks process. Markss savā laikā priecājās par proletariāta sociālās un politiskās pašapziņas potenciāla vÄ“sturiskajām perspektÄ«vām pārvaldÄ«t pasauli. Tāds prieks izrādÄ«jās Ä«slaicÄ«gs. Proletariāts zaudÄ“ja savu lomu ekonomikā, kā arÄ« proletariāta sociālistiskā pašapziņa izrādÄ«jās blefs. PSRS proletariāts akceptÄ“ja sociālistiskās iekārtas sabrukumu un krimināli oligarhiskā valstiskuma izveidošanu. Proletariātam, izrādÄ«jās, nebija svešas tādas kaislÄ«bas kā materiālā labklājÄ«ba, bezjÄ“dzÄ«ga patÄ“rÄ“šana, garÄ«guma nihilisms.

Domājams, prekāriju sociālai un politiskai pašapziņai nav nekādu perspektÄ«vu varas iegÅ«šanā. EksistÄ“ vienÄ«gi elementāras izdzÄ«vošanas velme bez tieksmes radikāli izmainÄ«t savu nestabilo stāvokli. Tas ir zināms mierinājums tehnokrātiem – „jaunajai” buržuāzijai. Taču patiesÄ«bā vÄ“l neko stabili nevaram atzÄ«t. Prekariāta skaitliskais apjoms noteikti pieaugs. Prekariātam tāpat kā savā laikā proletariātam var uzrasties aukle, kura prekarizācijas procesu pratÄ«s novest lÄ«dz ekstremāliem politiskajiem notikumiem. Prekariāta kontingents var apvienoties ar migrantu kontingentu, kurā jau no paša sākuma prevalÄ“ ultraprekāriska apziņa.