Iesaki rakstu:

Sveicināti, labi ļaudis! Ir un tiek taču apgalvots ka visa kultÅ«ra šajā zemÄ“ svešinieku ienesta! Pret to sākuši ir runāt akmeņi un pati zeme, un tā stāsta par mÅ«su gadu tÅ«kstošiem veco kultÅ«ru, kuru izprast un uzņemt nebija spÄ“jÄ«gi tie, kas šurpu atnesa viltu, laupÄ«šanu un postu. To kultÅ«ru, ko ienācÄ“ji domā šeit ienesuši, mÄ“s visu bez atliekām lÅ«dzam saņemt atpakaļ.

Ar savu darba mÄ«lestÄ«bu, ar savu neredzÄ“to vitalitāti un nacionālo sÄ«kstumu mÄ“s esam bagāti diezgan, lai radÄ«tu lielu savas gara kultÅ«ras celtni. MÄ“s celsim to bez pātagas, uguns un zobena, neviena nekalpinādami, svešus sviedrus neliedami, mÄ“s to necelsim garāmgājÄ“jiem un cauri braucÄ“jiem, bet mūžīgiem palicÄ“jiem.

MÄ“s celsim to ar mums Dieva doto spÄ“ku un gribu. MÄ“s celsim to ar vienprātÄ«bu… MÄ“s to necelsim, lai pakļautu sev citas tautas. Mums nav un nebÅ«s kungu un nav un nebÅ«s kalpu. Par godu un vislielāko godu mÄ“s turam kalpošanu tautai, valstij un zemei.

Par TÄ“viju pukst un pukstÄ“s sirds ikvienam, kas nes neizsakāmi augsto vārdu: Latvietis. Smalku un cÄ“lu kā ziedu lapas un baltu kā debesÄ«s traucošies bÄ“rzi, celsim mÄ“s savu kultÅ«ras celtni. MÄ“s rotāsim to rakstiem, ko brÄ«nišÄ·Ä«gā lÄ«niju un krāsu harmonijā pie skala uguns darinājušas mÅ«su mātes un liksim tiem mirdzÄ“t Saules spožumā. MÄ“s ļausim tur skanÄ“t dziesmām, kas tautas dvÄ“seli kā balti spārni iznesuši cauri svešniecÄ«bas laikam.

Lieki šie raksti un nevajadzÄ«gas šÄ«s dziesmas tai ticÄ«bai, kuras augstākais bauslis maize vien, bet nepieciešamas tās izrādÄ«jās, lai pÄ“c gadusimteņiem posta, laupÄ«šanas un dedzināšanas dzÄ«va paliktu Daugavas krastos latviešu tauta. Tās izrādÄ«jās par mūžīgākām, nekā varenās pilis un bagātās pilsÄ“tas un viss, ko var darināt no matÄ“rijas, jo mūžīgas ir garÄ«gās vÄ“rtÄ«bas un mūžīga latviešu tauta, kas tās spÄ“j radÄ«t.

Kamdēļ man jābÅ«t latvietim? Kamdēļ man klājas bÅ«t latvietim? Ar ko es attaisnoju savu latvietÄ«bu? Tā vÄ“l nekur nedzird jautājam. ŠÄ·ietas, ka kādas slepenas bailes attur skaļi izrunāt šo jautājumus. Bailes no tam, ka atbilde varÄ“tu bÅ«t tāda, ka latvietim bÅ«t ir aplamÄ«ba. Bailes, ka lÄ«dz ar šÄdu atbildi izrādÄ«sies, ka visa mÅ«su dzÄ«vošana bÅ«s bijusi aplama.

Bet var arÄ« notikt, ka atbilde skanÄ“s — tev ir jābÅ«t latvietim lielu un neapgāžamu iemeslu dēļ. ArÄ« tad bÅ«s nepatÄ«kami, ka neesam pietiekoši latviski bijuši. Abos gadÄ«jumos atbilde ienesÄ«s traucÄ“jumus ierastā dzÄ«ves gaitā. Labāk nejautāt, labāk nezināt! Bet sagumzÄ«tie jautājumi nekad nedod miera. Kaut kur dvÄ“seles dziļumos tie valstās un grozās, lÄ«dz beidzot, kā salocÄ«ta atspere izlec laukā, izstiepjas ar troksni un prasa pÄ“c atbildÄ«bas.

Nepietiks, ja atbildÄ“sim: es esmu latvietis tamdēļ, ka esmu tāds piedzimis. TautÄ«ba nepastāv tikai deguna platumā un matu krāsā. Kamdēļ es gribÄ“tu bÅ«t latvietis? Sevis paša dēļ es varu bÅ«t latvietis tāpÄ“c, ka piederÄ«ba latviešu tautai dara mani lepnu. Es lepojos par savas tautas pagātni, kas sniedzas atpakaļ lÄ«dz pašiem indoeiropiešu pirmtautas šÅ«puļiem. Es esmu lepns par to, ka dzÄ«voju zemÄ“, ko mani senči aruši kopš desmit tÅ«kstoš gadiem. Sevis paša dēļ es dzÄ«voju latviešu tautā arÄ« tamdēļ, ka viņas valoda, ierašas un kultÅ«ra dod manai dvÄ“selei pārdzÄ«vojumu dziļumu. Bez tautas mans pārdzÄ«vojums kļūs sekls un paviršs, bet dvÄ“sele slāpst dziļuma.

Es gribu bÅ«t latvietis cilvÄ“ces dēļ. LatvietÄ«ba ir viena mirdzoša šÄ·autne cilvÄ“ces dārgakmenim. IznÄ«kstot manai tautai, cilvÄ“ce zaudÄ“s vieno no cilvÄ“cÄ«gās izpausmes veidiem. To, ko darÄ«s latviešu tauta, to neviena cita nekad vairs neiespÄ“s. Es esmu latvietis Dieva dēļ. Es pieņemu, ka katrai tautai ir savs Dieva aicinājums, sava misija. KāpÄ“c lai Dievs nav arÄ« manu tautu izredzÄ“jis dievišÄ·iem uzdevumiem? GrieÄ·i atnesa daiļumu. Romieši atnesa tiesÄ«bas. Kaut ko dievišÄ·u lemts atnest arÄ« latviešu tautai. Es gribu bÅ«t latvietis tā Dieva dēļ, kas man licis piedzimt kā latviešu tautas loceklim.

Manas iedzimtās un iegÅ«tās tradÄ«cijas palÄ«dz man atrast dzÄ«ves lÄ«dzsvaru. Es varu nopietni izturÄ“ties pret pasauli, sajuzdamies latvietis. Nekas mums, latviešiem, netrÅ«kst tik ļoti, kā skaidrÄ«ba domās un jÅ«tās, atbildot uz jautājumu: kas tu esi? VajadzÄ“tu, lai ikviens apzinātos, ka mÅ«su pagātnei ir pietiekoši daudz pamatu, lai katrs no mums joprojām paliktu latvietis, tikai daudz pilnestÄ«gāks, nekā lÄ«dz šim.

JÅ«lija Auškāpa un Ernesta Brastiņa atziņām tÅ«daļ aprit 90 gadu, taču šÄ·iet, ka tieši šodien mÅ«su ievÄ“rÄ«bu tās pelnÄ«jušas vairāk nekā jelkad. “AustošÄs Saules” mÄ“rÄ·is ir skaidrs — Latvija, kurā valda latviskums, taisnÄ«gums un kārtÄ«ba. LÅ«gtum, iztaisnosim muguras — Tautai, Dievam, TÄ“vzemei — latviskās Latvijas labad. Lai top!

¹2023/12/09 “AustošÄs Saules” kopsapulcÄ“, Hamletā, VecrÄ«gā