Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Skaidrs, ka pastāv dažādas formas, kā dažādas sabiedrības ir vienojušās apzināti vai neapzināti, vēsturiski, kā tiks pārvaldīta sabiedrības veselība. Ja sabiedrība vienojas, ka veselība ir kaut kas tāds, kas nav parastajam cilvēkam atklātā valodā bez izlikšanās paskaidrojams, un ka tas ir jāuztic ekspertiem, kas šajos amatos nav vēlēti, un ka šī te "veselība", vienalga kā eksperti to saprot, pārtrumpo visas citas cilvēka eksistences dimensijas, ja "veselība" ir tāda kā genofonda uzturēšanas programma, tad — jā, cilvēkiem patiešām nevajag teikt, kā ir, ka nav viss zināms (un ka tas ir normāli), bet vajag teikt, ka viss ir labi, turiet tikai mutes ciet, eksperti par jums parūpēsies.

Jums atņems vienu, pēc tam otru cilvēka dzīves elementu, bet tas viss tiks darīts "veselības" dēļ, un tāpēc tikai eksperti par to drīkstēs runāt. Bet kur šajā sabiedrībā ir eksperti, kas pārstāvēs tradicionālo cilvēku? Jo ētikas speciālisti šķiet vairāk teicamnieki, juridisko dokumentu pārzinātāji nekā ar stingru morālo stāju un sabiedrības noskaņojumu uztvert spējīgi apveltīti humānisti.

Varbūt tomēr pie mums ir iespējama tāda sabiedrības veselības politika, kuru par spīti lielajām naudām un ar to saistītajām problēmām tomēr spējam novērot atsevišķās Rietumu valstīs un angliski runājošajā informācijas telpā? Ne kā Ķīnā, ne kā Padomju savienībā. Bet tā, ka cilvēks ir kas vairāk par gēnu pārnēsātāju, kas vairāk par spēlētāju valsts ekonomikā, ka cilvēkam dārgs ir kas vairāk nekā tikai viņa ķermenis.

Varbūt tomēr pie mums ir iespējama tāda sabiedrības veselības politika, kas ir tāpat kā stabiņu politika, tāpat kā digitālas transformācijas politika, tāpat kā zaļā politika un izglītības politika — kaut kas tāds, kur sabiedrībai ir teikšana, kur sabiedrība pakāpeniski nonāk līdz kompromisiem, kas ar laiku kļūst par atzītām idejām un pakāpeniski iesakņojas tradīcijās — idejās, par to, kā mēs ar katru situāciju "parasti" tiekam galā. Šī ir jauna situācija, ar kuru mēs kā jauna, it kā brīva nācija iepriekš neesam saskārušies un mēs meklējam tādu pandēmijas pārvaldes formu, kas būtu mums visiem pieņemama, kas mums neliktu vienam otru ienīst.

Tagad izrādās, ka mēs esam nevis Ziemeļvalsts, bet kaut kāda Ķīna, kur tomēr teikšanas par to, kā sadzīvot savā starpā, mums nav. Vīruss visvairāk apdraud seniorus, bet bez jebkādas vienošanās tādēļ ir upurēta visas pārējās sabiedrības veselība un jo īpaši bērni. Tas nav viennozīmīgi, un te uzreiz kāds var pārmest, vai es piedāvāju ļaut pensionāriem nomirt, — nē, palasiet Great Barrington Declaration un ar šo pētnieku grupu saistītās publikācijas, par to, kā dzīvot tālāk.

Mums, vakcīnšaubīgajiem, lai tiktu līdz kaut kādai normālai diskusijai, ir jātiek vaļā no kādās sešpadsmit kārtās noklātām dilemmām, kur vienā svaru kausā vienmēr ir stratēģiski veiksmīgi nolikts "ļaut citiem nomirt". Bet tur nav divdaļīgi svari, variantu vienmēr ir vairāk. Taču vienam cilvēkam pietrūkst kompetences visās sešpadsmit kārtās meklēt trešo variantu. Bet kopā mēs aizraksimies, un mēs atradīsim veidus, kā dzīvot, neupurējot izdzīvošanas vārdā līdz vakardienai par svētu uzskatīto.

Es neesmu eksperts. Es izsakos kā pilsoniskas sabiedrības loceklis. Angļu valodas pamatstraumē visu laiku parādās publikācijas un raidījumi, kuros runā par šīm lietām, un neviens to neuztver kā nacionālus draudus. Latviski raidošajās televīzijās tādi viedokļi netiek tiražēti. Ja vien neskaita Rīga TV24, kur dažreiz var kādu dzirdēt atklāti runājam, un visiem zināmo „pagrīdes” televīziju, kur tas nāk komplektā ar visādām blēņām.

Demokrātiskā sabiedrībā eksperti neizlemj cilvēku vietā tik nozīmīgus jautājumus. Ja sabiedrības daļa uzskata, ka piespiest kādu vakcinēties ar vakcīnām to pašreizējā stāvoklī ir necilvēcīgi, tad sabiedrībai ir tiesības uz tādu cilvēka vērtību izpratni, un šī daļa var uzstāt uz savu vērtību pārstāvniecību politikā. Kaut vai tad, ja vakcīna būtu simtprocentīgi droša (lai ko tas nozīmētu). Sabiedrība var izvēlēties neuzspiest šo vakcīnu kādu citu, augstāku vērtību dēļ. Šis jautājums nav tabu. Šī jautājuma padarīšana par tabu ir labākajā gadījumā neizpratne par to, ko nozīmē valsts un ko nozīmē politika, kopā sadzīvošana. Tā ir sava veida autoritārisma ieviešana, arvien mazinot to jautājumu loku, kuros sabiedrība drīkst par kaut ko vienoties.

Lai ko jums teiktu pamatstraume, ja jūs stājaties pretī piespiedu vakcinācijai, jūs neapšaubāt pasaulē labāko zinātnieku vai labāko ārstu, vai vienalga kā labāko ekspertīzi. Jūs iestājaties par morālām vērtībām. Jums nav jābūt ne vakcīnšaubīgajam, ne nevakcinētajam, jums nav jābūt ar zinātniskiem grādiem, jums nav jābūt sekojušam nekam Latvijā līdz šim notikušajam, lai jums būtu tiesības tagad, šajā izšķirīgajā brīdī stāties pretī piespiedu vakcinācijai.

Novērtē šo rakstu:

0
0