Iesaki rakstu:

Latvijas valstiskuma simtgade allaž rosina uz pārdomām par mÅ«su priekšgājÄ“jiem, par varonÄ«bu un drosmi, kas iegrÅ«da lielajos Å«deņos nacionālās pašapziņas laivu, par valstsvÄ«riem, kas atļāvās domāt un rÄ«koties, ignorÄ“jot vispārpieņemtos mÄ“rogus, par sabiedrÄ«bu, kura… ir tāda pati kā pirms simts gadiem. Un, ja vÄ“l izņem ārā tos kroplÄ«gos piecdesmit proletariāta jÅ«gā, slapjais atlikums liek saprast, ka tagad tikai sākas valsts pamatu likšana.

Kad stāvÄ“siet pie CÄ“su brÄ«vÄ«bas pieminekļa, kas godina BrÄ«vÄ«bas cīņu varoņus, tÄ«ri matemātiski varÄ“siet izskaitÄ«t, ka vienā no svarÄ«gākajām kaujām par brÄ«vu Latviju igauņu gāja bojā piecas reizes vairāk nekā latviešu. Kā tad tā? Igauņiem švaki karavÄ«ri, nemāk karot? NÄ“, viņiem pie viena bija jānoslaktÄ“ vÄ“l tie latvieši, kas savu zemi gribÄ“ja redzÄ“t utainu… To bija daudz. Mums tā sanāca, ka tolaik latviešu strÄ“lniekiem ir divas krāsas šineļi, kas, starp citu, ik pa laikam izlien uz āru arÄ« mÅ«sdienās.

PiemÄ“ram, tanks uz pjedestāla okupÄ“tajā Latvijā atgādināja par okupantiem, tas bija komunistu varas un domāšanas simbols, bet – atbrÄ«votie latvieši trÄ«sdesmit gadus pÄ“c atgriešanās uz pasaules kartes neko labāku kā tanku uz pjedestāla pie savas armijas poligona nespÄ“ja izdomāt. Nožēlojami. Un tādos brīžos vienmÄ“r atceros igauņus, kas tomÄ“r lielu daļu no latviešu sarkanajiem strÄ“lniekiem neņēma gÅ«stā – noguldot viņus laukmalÄ“ bez kompromisiem… Nogalināja, lai latvieši iegÅ«tu savu valsti. Atkal jāsaka – igauņi arÄ« šajā ziņā bija mums priekšÄ.

Pirms simt gadiem Latvijas valdÄ«ba sprieda par dzÄ«ves dārdzÄ«bu un ierÄ“dņu algām. PÄ“c simt gadiem jau citas paaudzes politiÄ·i zem tiem pašiem karogiem nezina citu tematu.

Ekonomikas ministrs mÅ«su dienās domā, ka viņš cenas spiedÄ«s uz leju ar varu un draudiem, bet 1924. gadā valdÄ«bas plāns bija vecs kā pasaule – tika uzpirkti rudzu krājumi lielos apjomos, noglabāti armijas noliktavās, un tos dzÄ«tu iekšÄ tirgÅ« tikai tajā gadÄ«jumā, ja pārtikas preču tirgotāji neprastos. PÄ“dÄ“jie mājienu saprata un pierāvās… Bet valsts iepirktie rudzi papildināja armijas pārtikas krājumus bez konkursiem un speciāla iepirkuma.

Ar ierÄ“dņu rijÄ«bu notika vÄ“l vienkāršÄk. Ja tagad finanšu ministrs nespÄ“j vien piesegt vaiga tvÄ«kumu, lai skaidrotu tautai, kad tad nāks tā diena, kad birokrātiju mazinās – un tā paiet gadi! –, tad pirms simt gadiem tā paša posteņa ministrs pateica bez aplinkiem. “Tā bÅ«s!” Un – bija. Pat kreisie, kas 1924. gadā pirmoreiz Latvijas valsts vÄ“sturÄ“ tika pie valdÄ«bas kabineta sildÄ«šanas, šo izpildÄ«ja paklausÄ«gi, atbildÄ«gi. Valsts tautsaimniecÄ«bas interesÄ“s.

Protams, protams, glorificÄ“t to dienu pamatšÄ·iras koalÄ«ciju arÄ« nevajag, jo tieši viņi ir tie, kas nolemj par plato sliežu dzelzceļu izbÅ«vi no RÄ«gas lÄ«dz PSRS robežai – daudz nedomājot, ka pÄ“c 16 gadiem pa šÄ«m pašÄm sliedÄ“m ripos vagoni ar padomju armijas daudznacionālo kontingentu. Pa tām pašÄm platajām sliedÄ“m latviešus izveda uz SibÄ«riju.

Starp citu, ir kāda interesanta parādÄ«ba visus divdesmitos un trÄ«sdesmitos. Brīžos, kad pie demokrātiskajām varas svirām nonāk sociāldemokrāti vai to paliekas – tajos gados valdÄ«bu maiņas ir bieža lieta –, gluži vai neticamā ātrumā un paklausÄ«bā tiek apskautas PSRS ārpolitikas iniciatÄ«vas, principiāli šÄ·eļot tā laika Baltijas valstu, Somijas un Polijas bloku, ko balstÄ«ja Rietumu pasaule. Angļi, amerikāņi, franči labi redz, ka noteiktos politiskos procesos latvieši sāk pārnestā nozÄ«mÄ“ nÄ“sāt nevis sarkanbaltsarkano strÄ“lnieku šineli, bet to otru, kā toreiz septiņpadsmitajā vai deviņpadsmitajā – kopā ar boļševikiem…

Krievu izlÅ«košana kopumā spiež uz pareizajām pogām un pārsvarā tiek atalgota, jo te vienmÄ“r kāds viņus gaida… Tiesa, vienu gan sarkanā pagrÄ«de 1924. gada nogalÄ“ neizrÄ“Ä·ināja: apvÄ“rsumu, kas dotu atbilstošu iekārtas maiņu, komunisti sāka Ä«stenot nevis Latvijā, bet gan Igaunijā. Bet igauņi kā toreiz pie CÄ“sÄ«m – nepadevās… RÄ«ga gan kristu, jo te sarkano Å«ziņu valkātāju bija vairāk.

PÄ“c aplauziena Tallinā krievi ļoti pragmatiski pārbÄ«dÄ«ja savu spiegu organizācijas centrālo aparātu tuvāk Daugavas upes grÄ«vai un turpmākos gadus lÄ«dz pat četrdesmitajam nostrādāja kā pirmklasÄ«gi diriÄ£enti. IronizÄ“jot par dvÄ“selÄ“m, kas nenokļuva putenÄ«: padomju okupācijas laikā daudzi latvieši kļuva par komunistiskās partijas nomenklatÅ«ras skrÅ«vÄ“m Maskavā, gluži tāpat kā mÅ«sdienās latviešu paklausÄ«gā, izpildÄ«gā un disciplinÄ“tā ierÄ“dniecÄ«ba ir pārpludinājusi Briseles koridorus.

Kad viņdien lasÄ«ju ziņu, ka viens no mÅ«su prezidenta institÅ«cijas izstrādājumiem pÄ“c godiem RÄ«gas pilÄ« pensionÄ“šanas vecuma sirmāko daļu pavadÄ«jis ar jaunām sievietÄ“m, ritmiski taisot tām ārlaulÄ«bas bÄ“rnus, ko uztur no Latvijas valsts piešÄ·irtās privilÄ“Ä£iju pensijas un iekrājumiem, kas nākuši no Krievijas gāzes kompāniju atbalstošiem uzņēmumiem, – vÄ“los atgādināt, ka arÄ« pirms simt gadiem bija jautri…

ZigfrÄ«ds Anna Meierovics, palicis bez darba un ārzemju komandÄ“jumiem – kreisie viņam atņem premjerÄ“šanu un neļauj atgriezties arÄ« ārlietu ministrijā –, pÄ“kšÅ†i vienā dienā pamet sievu ar trÄ«s bÄ“rniem, jo viņam iepatikusies kāda KristÄ«ne Bakmane. MÅ«sdienās tādas kā šÄ« KristÄ«ne ir jāsauc par golddigerÄ“m jeb bagāto veču medniecÄ“m, jo viņai kā kāda muižkunga palÄ«ga meitai kāds gados novÄ«tis RÄ«gas rÅ«pnieks – vÄ“l pirms Meierovics tiek nocopÄ“ts – pārraksta daļu no mantojuma.

Taču paliksim pie racionālās versijas, ka KristÄ«ne ir uzņēmÄ“ja. MÅ«su ārlietu spÄ«deklis, izmests no aktÄ«vās politikas, kļūst par uzņēmuma “Kr.Bakmans” direktoru, spÄ“jot ar saviem sakariem piesaistÄ«t firmai labas kredÄ«tlÄ«nijas. Meierovics ar jaunajiem pienākumiem un sānsoli tā aizrāvās, ka nervi neturÄ“ja arÄ« viņa partijas biedram Kārlim Ulmanim, kurš trÄ«sdesmit septiņus gadus veco Ä“rzeli centās vest pie prāta… BezcerÄ«gi.

Lai gan 1924. gada vasarā ir kāda nozÄ«mÄ«ga epizode, ko var ierakstÄ«t Latvijas diplomātijas vÄ“stures zelta fondā tieši ar Meierovica rokām. Anglijā pie varas nāca leiboristi un mÅ«su politiskā elite bailÄ“s, ka tagad angļi sāks atbalstÄ«t nevis latviešu valsti, bet gan tās padomju/padumjo pagrÄ«di, sÅ«tÄ«ja privātā kārtā Meierovicu uz Londonu, lai tas pa savu paziņu lÄ«niju iztausta drÄ“bi. Brauciens atmaksājās, jo leiboristiem ne prātā nenāca iet pa Ä»eņina un visu pārÄ“jo cÅ«ku ceļu – un šo labo ziņu ZigfrÄ«ds pārveda mājās… Kārļa lietošanai.

Starp citu, pÄ“c gada Meierovics gāja bojā auto avārijā, bet Bakmane Ä«si pÄ“c tam nošÄvās. It kā neesot tikusi galā ar piedzÄ«voto traģēdiju. Bet varbÅ«t saprata, ka netiks arÄ« galā ar milzÄ«gajiem parādiem, kas nomāca viņas firmas – un tad jau variantus parasti nerÄ“Ä·ina… Bet varbÅ«t viņa savai intÄ«majai misijai vairs nebija noderÄ«ga, jo atcerÄ“simies, kādu milzÄ«gu lomu Meierovics spÄ“lÄ“ja Baltijas vienotÄ«ba jautājumā. Turklāt starp latviešu sievietÄ“m tajos laikos bija daudz tādu, kas pasaules revolÅ«cijas vārdā paslepus piemÄ“rÄ«ja sarkanos naktskreklus. Tas pats sarkano strÄ“lnieku motÄ«vs.

Pieminekli brÄ«vÄ«bas cīņu varoņiem CÄ“sÄ«s atklāja 1924. gada 11. novembrÄ«. Padomju vara to uzspridzināja 1951. gadā, lai noliktu tā vietā savu Iļjiču… PÄ“c neatkarÄ«bas atjaunošanas atjaunoja arÄ« svarÄ«go piemiņas vietu igauņu un latviešu karavÄ«riem. Kad nonāksiet šajā vietā, padomājiet – kāpÄ“c igauņiem nebija sarkano strÄ“lnieku? IespÄ“jams, tieši tā bija mÅ«su neatkarÄ«bas lielā veiksme. It kā jau muļķīgi atkal slavÄ“t igauņus, taču – bez viņiem mÄ“s nespÄ“tu. Vai viņi spÄ“tu bez mums? Nu, re – vÄ“l viens jautājums, kas jāpārdomā…

P.S. Par to gÅ«stā ņemšanu un neņemšanu: zÄ«mÄ«gi, ka viens no tiem Stučkas armijas ierindniekiem, kas 1919. gada vasarā padevās igauņiem labprātÄ«gi, bet kuru toreiz nenošÄva – lai gan igauņu karavÄ«ri bija jau uzvilkuši savu šauteņu gaiļus –, vÄ“lāk jau kā mÅ«su valstsvÄ«rs nodeva Latvijas valsti sarkanajā aizgaldā…