Menu
Pilnā versija

Ģimenes institūta sabrukums izraisa tautas un pat civilizāciju bojā eju

Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhibīskaps metropolīts · 18.11.2020. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien, atzīmējot mūsu valsts 102. dzimšanas dienu, vēlos to sagaidīt ar svētu bijību un pateicību. Ne tikai cilvēka dzīvības rašanās ir noslēpums, bet arī valsts dzimšanā ir klātesošs noslēpums, kurā sastopas cilvēku ilgas un pūliņi ar neizdibināmās dievišķās Apredzības, Dieva Gara dvesmu. Tā līdzīgi neredzamai rokai padara iespējamu šo ilgu piepildīšanos.

Mūsu māte Latvija, mūsu dzimtene. Arī mūsu tēvu zeme. Mūsu skaistā brīvā valsts, ko esam saņēmuši kā Dieva dāvanu. Mūsu sentēvi to apzinājās, tāpēc arī mūsu himna sākas ar vārdiem: “Dievs, svētī Latviju!” Un Dievs patiešām ir svētījis mūsu mazo tautu, kas ir spējusi pastāvēt un izdzīvot tik daudzos pārbaudījumos.

Sveicot visu latviešu tautu un ikvienu no mums Latvijas valsts dzimšanas svētkos, vēlos atsaukties uz svētā pāvesta Jāņa Pāvila II rakstīto grāmatā “Atmiņa un identitāte”.

Pāvests norāda, ka tēvzemes jēdziens ir cieši saistīts ar garīgajām vērtībām, kas veido katras konkrētās tautas kultūru, bet vienlaikus tas ietver sevī arī materiālo aspektu. Šo vērtību apvienojums Latvijas valsti dara piederīgu Eiropas kultūrtelpai.

 Kādai ir jābūt mūsu attieksmei pret tēvzemi? To nosaka ceturtais Dieva bauslis, kas uzliek pienākumu godāt tēvu un māti. Mums vecāki jāgodā, jo viņi mums ir Dieva, Radītāja, pārstāvji. Dodot mums dzīvību, viņi piedalījušies radīšanas noslēpumā, tāpēc ir pelnījuši godbijību, kas līdzīga tai, kādu izrādām Dievam, Radītājam. Tieši no vecākiem mēs saņemam to garīgo mantojumu, ar kuru mūs apveltī tēvzeme.

Patiesa cieņa pret savu tēvzemi nozīmē pieņemt un mīlēt tās vēsturi, tradīcijas, valodu, dzimtās zemes dabu. Tā ir mīlestība arī pret savu tautiešu daiļradi – viņu gara augļiem.

Tēvzeme ir kopējs labums visiem tās pilsoņiem, un tieši tāpēc ar to saistīts svarīgs pienākums – aizstāvēt tēvzemi kā augstāko vērtību. Pašreizējās globalizācijas apstākļos šķiet, ka nacionālais vairs nav tik būtisks, jo mazajām tautām ir lemts izzust, un tāpēc svarīgākas esot pārnacionālās struktūras vai kosmopolītisms.

Tomēr jebkuros apstākļos ģimene, tauta un tēvzeme paliks neaizstājamas vērtības. Ģimenes institūta sabrukums izraisa tautas un pat civilizāciju bojā eju. Mūsu, Latvijas iedzīvotāju, pienākums ir sargāt šo mums uzticēto dāvanu un rūpēties, lai tiktu saglabātas tautas kristīgās un ģimeniskās vērtības, kas ir mūsu identitātes neatraujama sastāvdaļa.

“Dievs, svētī Latviju!”

Novērtē šo rakstu:

0
0