Iesaki rakstu:

Latvijas finanšu nozare un tās reputācija nolaista klozetpodā, - šÄdi pat oficiāli eksperti ir novÄ“rtÄ“juši Eiropas Padomes ekspertu komitejas naudas atmazgāšanas novÄ“ršanas pasākumu un terorisma finansÄ“šanas novÄ“rtÄ“jumam "Moneyval" jauno ziņojumu par Latvijas finanšu sektoru. Kā tas tā gadÄ«jās? IespÄ“jams, ka patiesÄ«ba meklÄ“jama jaunajā „caurcaurÄ“m izdomātajā” romānā „Vara”, kas jau otro nedēļu ir pieprasÄ«tākā grāmata Latvijas grāmatnÄ«cās. Pietiek šodien ekskluzÄ«vi publicÄ“ romāna nodaļu, kas varÄ“tu iezÄ«mÄ“t zināmu skaidrÄ«bu par šo tÄ“mu.

44. nodaļa. Aleksandrs Miklass

GaidÄ«šanas svÄ“tki bija ieilguši. Nekur aizbraukt Miklasam tā arÄ« nebija izdevies, bet sava datora “revÄ«ziju” un sekojušo Naligina brÄ«dinājumu viņš bija uztvÄ“ris pietiekami nopietni.

It kā vajadzÄ“ja aiziet pie friziera, noaudzis Aleksandrs bija ne pa jokam, un kuplā matu kodaļa vÄ“l vairāk izcÄ“la to, cik ļoti viņš pÄ“dÄ“jos pāris mÄ“nešos un it Ä«paši pÄ“dÄ“jo dienu laikā bija novājÄ“jis. Bet iekšÄ“jā balss teica, ka no mājām ārā labāk nerādÄ«ties, telefona GPS lokāciju atslÄ“gt un arÄ« sazvanÄ«ties tikai Ä«pašas nepieciešamÄ«bas gadÄ«jumos.

Tā nu viņš dirnÄ“ja četrās sienās. Pārtikas nebija neko daudz, bet tāpat Ä“stgribas nebija, – vajadzÄ“ja domāt, domāt un vÄ“lreiz domāt, un šai sakarā nekas labāks par alkoholu un cigaretÄ“m vismaz viņa ieskatā izdomāts nebija. Šo krājumu viņam dažām dienām vÄ“l pietika.

Domāšanai gan izteikti pietrÅ«ka vielas. To Miklass bija secinājis jau pirms pāris dienām, ka viņam primitÄ«vi pietrÅ«kst sākotnÄ“jās informācijas, lai izdarÄ«tu puslÄ«dz drošus secinājumus par notiekošo un tā organizÄ“tājiem.

Vien tas bija skaidrs, ka pretÄ“ji parastajam haosam un “kaut ko pamÄ“Ä£ināsim, tad jau redzÄ“s, kas sanāks” pieejai šoreiz bija darÄ«šana ar Ä«stu šaha partiju, kur vismaz vienā pusÄ“ sÄ“dÄ“ja Ä«sti profesionāļi. Bet kas viņi tādi bija? Un kāda loma bija atvÄ“lÄ“ta viņam pašam?

Nekādas praktiskas jÄ“gas no viņa pašreizÄ“jās nodarbes nebija, bet tÄ«ri intelektuāla treniņa dēļ Miklass sÄ“dÄ“ja pie datora, kas bija visos viņam zināmajos veidos atslÄ“gts no globālā tÄ«mekļa, un mÄ“Ä£ināja restaurÄ“t savu Ä£eniālo plānu Latvijas banku nozares proaktÄ«vajai aizstāvÄ«bai. Labāk tā, nekā bezjÄ“dzÄ«gi vÄ“l un vÄ“l lauzÄ«t galvu – kurš, kāpÄ“c, ar kādiem nodomiem?

Viņa lieliskajā plānā izejas punkti bija daži neglaimojoši secinājumi par Latvijas valsts vadÄ«tājiem, ierÄ“dņiem, medijiem un kopÄ“jo publiku. Viņam kā, tā sacÄ«t, kārtÄ«gi integrÄ“tam krievam, kurš it kā bija, it kā tomÄ“r nebija savÄ“jais, šis un tas bija skaidrāk saskatāms nekā “titulnācijas” pārstāvjiem. Viņi tomÄ“r uz “savÄ“jiem” raudzÄ«jās caur lÄ«dz galam neizdzÄ“šamu simpātiju prizmu, lai cik konkrÄ“tais “savÄ“jais” bÅ«tu melÄ«gs un zaglÄ«gs kucesdÄ“ls.

Pirmkārt, lielākā daļa no viņiem bija un palika dzimtcilvÄ“ku pÄ“cteči. Viņiem, tā izskatÄ«jās, vienkārši bija vajadzÄ«gi kungi, kuru norādes izpildÄ«t. Otrkārt, viņiem šÄ«s norādes lielākoties nepatika, viņi par tām klusi burkšÄ·Ä“ja, bet tai pašÄ laikā izpildÄ«ja ar uzviju. Daudz kas no tā, ko viņi sastrādāja, viņiem nemaz nebija prasÄ«ts, – bet viņi to vienalga sastrādāja.

Tiesa, viņi nereaģēja uzreiz. Vispirms bija liela un gara minstināšanās, neizlÄ“mÄ«ba, pārdomas un cerÄ«bas labākajās Miklasa nācijas tradÄ«cijās – avosj! VarbÅ«t! VarbÅ«t tāpat izies cauri, varbÅ«t tāpat uzsÅ«ksies, varbÅ«t skatÄ«simies uz ugunsgrÄ“ku tikmÄ“r, kamÄ“r tas nodzisÄ«s pats no sevis?

Tad šiem “titulnācijas” pārstāvjiem augstajos politiÄ·u un ierÄ“dņu amatos vajadzÄ“ja nodrošināt kārtÄ«gu uzmundrinošu kājas spÄ“rienu pa pakaļu no tiem, ko viņi uzskatÄ«ja par augstāko varu, – un viņi sāka drudžaini rÄ«koties, izdarot desmitreiz vairāk, nekā šÄ« vara no viņiem vÄ“lÄ“jās. Šajā drudzÄ« viņi bija gatavi nonest un iznÄ«cināt visu, kas vien pagadÄ«jās pa ceļam. Smadzenes viņiem atslÄ“dzās pilnÄ«bā – lÄ«dz labākiem laikiem. Vai arÄ« strādāja tikai vienā virzienā – kā paglābties pašiem.

Treškārt, bija vÄ“l visādi patÄ«kami un noderÄ«gi blakusefekti. Viņi viens otram neuzticÄ“jās un gandrÄ«z par pašsaprotamu uzskatÄ«ja – ja tas tur varÄ“s samelot, viņš noteikti samelos un, ja varÄ“s kādam pārdoties, noteikti pārdosies. Tad vÄ“l arÄ« gandrÄ«z permanenta vainas apziņa par nezin ko, kura kaut kādā pretdabiskā veidā gāja roku rokā ar sajÅ«tu par mūžīgajām ciešanām, kas kritušas pār nācijas galvu.

Bet pāri visam šÄ«s zemes iemÄ«tnieki vienmÄ“r bija spÄ“juši sadarboties ar jebkuru varu, kas vien tādā vai citādā veidā ieradās un teica – hallo, zdrasÄ·e, gutentāg, te mÄ“s esam! ŠÄ« sadarbÄ«ba izpaudās dažādās formās – no vienas nācijas daļas pasÄ«vas cerÄ«bas, ka viss jau bÅ«s labi, un paklausÄ«gas kāpšanas lopu vagonos lÄ«dz citu indivÄ«du gatavÄ«bai ievākties izsÅ«tÄ«to tukšajos mājokļos un jau aktÄ«vai sadarbÄ«bai ar kārtÄ“jo jauno varu, vienalga, kas tā arÄ« bÅ«tu.

Baltie un sarkanie, zaļie un zilie, boļševiki un meņševiki, vācieši un krievi, nacisti un padomju vara – nevienam no viņiem nebija ne mazāko problÄ“mu šeit atrast pietiekami daudz vietÄ“jās “titulnācijas” pārstāvju, kuri bÅ«tu gatavi visu veidu kolaborācijai.

Nekas mainÄ«jies nebija arÄ« tagad – vienkārši vajadzÄ“ja precÄ«zi formulÄ“t, kas tieši ir jaunā vara un kā var izpausties “titulnācijas” pārstāvjiem asinÄ«s esošÄ gatavÄ«ba sadarboties.

Tieši uz šo apsvÄ“rumu tad arÄ« bija balstÄ«ts Miklasa plāns, ko viņš nu jau pirms nezin cik mÄ“nešiem bija sagatavojis Lezdiņam. Domājot par šo tÄ“mu, viņš bija nonācis pie šÄ·ietami pārsteidzoša secinājuma – cik maz resursu gudram un apņēmÄ«gam spÄ“kam patiesÄ«bā vajadzÄ“ja, lai pašos pamatos sagrautu Latvijas banku nozari un saistÄ«tās sfÄ“ras.

Miklasa uzbÅ«vÄ“tās šaha partijas – tā viņam patika to pie sevis saukt, lai gan pats viņš ar šahu neaizrāvās, – pamatā bija kritiskās masas teorija. Tipping point – tā to arÄ« mÄ“dza dÄ“vÄ“t, bet viņš vÄ“l šo to bija piedomājis klāt. VajadzÄ“ja tikai pareizos signālus pareizajā brÄ«dÄ« un pareizajā veidā novadÄ«t lÄ«dz pareizajiem cilvÄ“kiem – un tālāko viņi ar entuziasmu un pienākuma sajÅ«tu izdarÄ«tu paši. Tik ļoti vienkārši.

Vārdu sakot, pati vietÄ“jā vara nekad neiedomātos darÄ«t pāri “savām” bankām. Lai ar kādām smirdÄ«gām lietām tās nodarbotos, šÄ« nozare vienlaikus dÄ“ja zelta oliņas – galvenokārt saviem Ä«pašniekiem, bet šis tas atlÄ“ca arÄ« pie varas esošajiem, valdošajām partijām, galu galā arÄ« valsts ekonomikai. Ja kāds vietÄ“jai varai tā kārtÄ«gi iespertu, tā bÅ«tu cita lieta.

Kungi, kuru spÄ“riens tiktu uztverts adekvāti, dzÄ«voja BriselÄ“ un Vašingtonā. Bet kurš bÅ«tu gatavs uz adekvātu spÄ“rienu? Nedaudz padomājot, Brisele atkrita – tā bija pārāk gļēva, pārāk gļetna, pārāk nespÄ“jÄ«ga uz rÄ«cÄ«bu. Amerikāņi – cita lieta. VajadzÄ“ja tikai viņiem radÄ«t vajadzÄ«go priekšstatu – un viņi iespertu pa visām vietÄ“jo politiÄ·u vārÄ«gajām vietām.

Tas savukārt nozÄ«mÄ“ja – vajadzÄ“ja vienā konkrÄ“tā brÄ«dÄ« amerikāņiem nodrošināt pietiekami daudz informācijas, ko viņi uzskatÄ«tu par ticamu un ko viņiem turklāt vÄ“l nodotu ticami avoti.

Šis tas pa finanšu sfÄ“ras kanāliem, šis tas no tiesÄ«bsargājošÄm iestādÄ“m, tad vÄ“l kaut ko pačukstÄ“tu kāds no Latvijas vÄ“stniecÄ«bas Vašingtonā, jā, arÄ« kāda pārliecinoša mediju publikācija bija vajadzÄ«ga – turklāt noteikti no žurnālistiem, kuri bija Rietumu fondu piebaroti un atzÄ«ti par uzticamiem.

Ar to vien, protams, nepietika. Šai no dažādiem avotiem plÅ«stošajai informācijai vajadzÄ“ja sava veida vainagu, kroni, kulmināciju – iespÄ“jami augstu amatpersonu, kura Ä«stajā brÄ«dÄ« vÄ“rstos pie amerikāņiem, apliecinot visu, ko viņi iepriekš bija dzirdÄ“juši.

Nu, piemÄ“ram, ka banku un atmazgātāju mafija, no kuras barojas arÄ« starptautiskais terorisms, ir pārņēmusi Latvijas valsts varu tādā mÄ“rā, ka tikai stingri amerikāņu soļi var glābt situāciju. Vai kaut ko tādā garā, nebija svarÄ«gi, ko tieši.

Vislabāk šai lomai noderÄ“tu Valsts prezidents – pašreizÄ“jais šajā krÄ“slā sÄ“došais indivÄ«ds bija gluži atbilstošs. Netāls, kā teiktu krievi, – ņedaļokij. Intelektuāli ne pārāk advancÄ“ts.

VÄ“l labāk, ja viņam Ä«stajā brÄ«dÄ« dažādos veidos piebalsotu vÄ“l pāris ļaudis – teiksim, ārlietu ministrs, Satversmes aizsardzÄ«bas biroja direktors vai Ä£enerālprokurors. Amerikāņi bija pietiekami viegli manipulÄ“jami – viņiem patika informācija, kas atbilda viņu priekšstatiem un ko sniedza viņiem tÄ«kami cilvÄ“ki.

Protams, vajadzÄ“ja panākt, lai katra no vietÄ“jām amatpersonām Ä«stajā brÄ«dÄ« amerikāņiem apstiprinātu to, kas tām bija jāapstiprina, – katra savā veidā, bet principā vienu un to pašu.Tas nozÄ«mÄ“ja, ka laikus vajadzÄ“ja panākt, lai šÄ« informācija pie šÄ«m amatpersonām nonāktu formā, kas tām bija simpātiska un ticama.

Prezidentam šo informāciju vajadzÄ“ja pasniegt vienā veidā, ārlietu ministram otrā, specdienesta vadÄ«tājam – vÄ“l trešajā. Protams, vajadzÄ“ja visu ieplānot ar rezervi – uz simtprocentÄ«gu veiksmi nevarÄ“ja paļauties. Un, protams, nekādas šantāžas vai citas vardarbÄ«gas ietekmÄ“šanas – cilvÄ“ki bija vispārliecinošÄkie tad, kad viņi paši bija pārliecināti par savas rÄ«cÄ«bas pareizÄ«bu!

Tas viss gan bÅ«tu tikai pirmais solis. Pietiekams, lai amerikāņi iespertu kaut kādā sajÅ«tamā veidā – vai tas bÅ«tu paziņojums par kādas konkrÄ“tas vietÄ“jās bankas atmazgāšanas darbÄ«bām vai vÄ“stÄ«jums par visas nozares problÄ“mām, vai dolāru korespondÄ“tājkontu pilnÄ«ga slÄ“gšana, vai kaut kādas publiskas rekomendācijas.

Vispār bija pilnÄ«gi vienalga, ko tieši amerikāņi paziņotu un izdarÄ«tu. Jebkurā gadÄ«jumā Latvijas “politiÄ·i” un “valstiskā elite” reaģētu lÄ«dzÄ«gi – drudžaini Ä·ertos pie vietÄ“jās banku nozares iznÄ«cināšanas kā tādas pÄ“c principa “kur malku cÄ“rt, tur skaidas lec”. Piestrādāt vajadzÄ“tu vienÄ«gi gadÄ«jumā, ja šaha partijas plānotājiem ar to vien nepietiktu un viņiem vajadzÄ“tu savas sekmes, tā sacÄ«t, attÄ«stÄ«t.

Publiski vÄ“stÄ«jumi par naudas atmazgāšanas un nodokļu shÄ“mām pasaulÄ“ nebija nekas jauns – tie nāca un aizgāja. Starptautiskie mediji par tiem nedaudz pašausminājās – ja vispār pamanÄ«ja. Un viss.

Ja bija vÄ“lme pÄ“c paliekoša efekta, vajadzÄ“ja ko vairāk. Kaut ko krāšÅ†Äku un iespaidÄ«gāku, kas pievÄ“rstu uzmanÄ«bu globāli un apliecinātu – skatieties, skatieties, fakti nu pavisam skaidri apliecina, ka šÄ« ir korumpÄ“ta un neizdevusies naudas atmazgātāju mafijas zeme, kur šÄ« mafija tiek atbalstÄ«ta gandrÄ«z visaugstākajā lÄ«menÄ«.

Kā to izdarÄ«t? Pavisam vienkārši – nevajadzÄ“ja pat noziegumu, pilnÄ«gi pietika ar skaļa nozieguma šÄ·ietamÄ«bu. Pietiktu ar kāda vietÄ“jā baņķiera skaļiem publiskiem paziņojumiem, kam sekotu kādasļoti, ļoti augstas amatpersonas arests, – un viss notiktu.

Miklass nebija Ä«sti pārliecināts, kas šai lomai derÄ“tu labāk, – Latvijas Centrālās bankas prezidents vai Finanšu tirgus komisijas priekšsÄ“dÄ“tājs. Katram no šiem pilsoņiem, izstādÄ«tam rokudzelžos, bÅ«tu savi plusi. Bet princips bÅ«tu viens un tas pats.

Bija skaidrs, ka pÄ“c amerikāņu spÄ“riena vietÄ“jie “politiÄ·i” cita starpā pieprasÄ«tu specdienestiem un tiesÄ«bsargāšanas iestādÄ“m – iesÄ“diniet vismaz kādu, lai mÄ“s varam kaut ko parādÄ«t amerikāņiem! Visticamāk, pašiem amerikāņiem nekas tāds nebÅ«tu vajadzÄ«gs – bet te jau iestājās Miklasam labi zināmā vietÄ“jās “elites” gatavÄ«ba darÄ«t visnejÄ“dzÄ«gākās lietas, lai tikai izrādÄ«tu, ka tā dara visu, ko kungi liek.

LÄ«dz ar to vajadzÄ“ja tikai noorganizÄ“t, ka šÄda tāda operatÄ«vā informācija Ä«stajā brÄ«dÄ« nonāk lÄ«dz, piemÄ“ram, Ekonomikas policijas vai Korupcijas apkarošanas biroja vadÄ«bai – un tālākais jau notiktu pats no sevis.

Mazie policijas gariņi censtos izkalpoties priekšniecÄ«bas acÄ«s, tā lÄ«stu vai no ādas ārā, lai izpatiktu premjera Klučinska un vadošÄs koalÄ«cijas vÄ“lmÄ“m, nu, bet tie savukārt aizrautÄ«gi strādātu nejÄ“dzÄ«bas, kuras it kā vÄ“lÄ“tos amerikāņi, bet patiesÄ«bā diktÄ“tu viņu nepārvaramā dzimtcilvÄ“ku daba.

Rezultāts bÅ«tu tieši tāds, kāds arÄ« bÅ«tu vÄ“lams. Vai no Latvijas bankām un saistÄ«tajām nozarÄ“m kaut kas paliktu vai nepaliktu pāri, kāda tam nozÄ«me. DrÄ«zāk jau paliktu, jo jebkurā gadÄ«jumā bÅ«tu arÄ« ieguvÄ“ji – piemÄ“ram, tā sauktās “skandināvu” bankas, kas veiksmÄ«gi atbrÄ«votos no Latvijas vietÄ“jiem konkurentiem.

Bet tas nebija svarÄ«gi, SvarÄ«gi bija kas cits: globālais viedoklis par neizdevušos valsti Latviju, kurā valda naudas atmazgātāju mafija un notiek globālo teroristu paslepus atbalstÄ«šana, krietni nostiprinātos. Tas savukārt bÅ«tu spÄ“cÄ«gs gājiens jau citā, daudz lielākā un ilgākā šaha spÄ“lÄ“…

Tieši tā darÄ«tu Miklass, ja šÄ« bÅ«tu viņa spÄ“le pret Latvijas valsti. Taču šis viss bija tikai Lezdiņa pieprasÄ«tais ļaunākais, kaut tik ļoti reālistiskais scenārijs, kura nepieļaušanai bija domāts Miklasa sagatavotais lieliskais, Ä£eniālais plāns. Interesanti, kādās rokās tas tagad atradās…

Jā, viņš nodomāja, nebÅ«tu slikti kaut vispārÄ«gos vilcienos restaurÄ“t arÄ« to. Un katram gadÄ«jumam to visu labākajās krimiÄ·u tradÄ«cijās aizsÅ«tÄ«t kādiem saprātÄ«gākiem mediju pārstāvjiem. Sākot ar vārdiem “manas nāves gadÄ«jumā”… Haha, nÄ“, tādu plānu gan viņam tuvākajām desmitgadÄ“m nebija…