Iesaki rakstu:

Aprīļa pÄ“dÄ“jā diena pārsteidza ar ziņu, ka esmu iekļauts ar Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvoto sarakstā. Ordeņu piešÄ·iršana pÄ“dÄ“jās dienās raisÄ«jusi publisku rezonansi, tāpÄ“c uzskatu par pienākumu dalÄ«ties arÄ« ar savām domām. ArÄ« par atteikšanos no šÄ« apbalvojuma.

Ziņa par ordeni neradÄ«ja ne prieku, ne gandarÄ«jumu divu iemeslu dēļ. TāpÄ“c, ka gadiem ilgi šo apbalvojumu saņēmÄ“ju loks rada jautājumus par piešÄ·iršanas principiem un ordeņu bÅ«tÄ«bu diskreditÄ“ tas, ka starp saņēmÄ“jiem ir tādi, kuri, tÄ“laini izsakoties, pelnÄ«juši nevis dāvanas, bet žagarus. Un tāpÄ“c, ka savu darbu turpinošam žurnālistam, kam vÄ“l tālu lÄ«dz pensijas gadiem, ir jāpārstāv sabiedrÄ«bas intereses un jābÅ«t kritiskam pret varu, taču, ja daudzi sabiedrÄ«bā neuzticas varai un daļa ordeņu piešÄ·iršanu uztver kā pielÄ«šanu vai uzpirkšanu no varas puses, tas var vairot neuzticÄ“šanos žurnālistam.

Saņēmu vairāku draugu, paziņu un kolēģu apsveikumus. Izlasīju viedokļus un komentārus interneta portālos un sociālajos tīklos, kur vairākums bija kritiski, dažādos pamatojuma vai rupjības līmeņos. Dažiem varētu vien ieteikt nespriest pēc savas samaitātības pakāpes, vēl par dažiem, kuri ordeņu saņēmējiem veltīja vārdus "m...kas", "dibenlaizītāji" un tamlīdzīgus, var izteikt vien nožēlu. Tomēr dažos jāieklausās.

Daļu no pašreizÄ“jiem lÄ“mÄ“jiem – Valsts prezidenta ieceltajiem Ordeņu kapitula dalÄ«bniekiem – pazÄ«stu personiski. Darba lietu sakarā, ne vairāk. Man nav iemesla domāt, ka viņu lÄ“mumu motÄ«vi, lai cik subjektÄ«vi, bÅ«tu negodprātÄ«gi.

TikmÄ“r valsts prezidentam, kurš ir politiÄ·is, jebkurš lÄ“mums, protams, saistās arÄ« ar reitingu. Bet kapitula kancleres agrākā redakcionālā un ideoloÄ£iskā pozicionÄ“šanās darbā medijā un politikā neizbÄ“gami rada daļā sabiedrÄ«bas pretreakciju un šaubas par objektivitāti.

Uz šÄ« fona atkal ir pamats jautājumiem par to, kā tiek vÄ“rtÄ“ti likumā noteikti "sevišÄ·ie nopelni TÄ“vijas labā", par ordeņu šÄ·iru dalÄ«jumu pat nerunājot. ArÄ« profesiju un nozaru pārstāvniecÄ«ba rada jautājumus, tostarp tagad, pandÄ“mijas laikā.

Apjautājos daļai no apsveicÄ“jiem par šo visu. Kas bÅ«tiski, kritiskajam vÄ“rtÄ“jumam absolÅ«ti lielākais vairākums piekrita – gan par diskreditÄ“šanu, gan par pretrunām žurnālista darba kontekstā. TomÄ“r atteikšanos gandrÄ«z neviens neatbalstÄ«ja. Tostarp argumentÄ“jot, ka daudzi to uztvertu kā necienÄ«gu soli pret valstiski svarÄ«gu novÄ“rtÄ“jumu un simbolu. Viens no komentāriem bija - tās ir lamatas, kritizÄ“s jebkurā gadÄ«jumā, atteiksies vai neatteiksies.

KritiÄ·i, kas valsts apbalvojumus žurnālistiem Latvijā pielÄ«dzina PSRS, Krievijai vai citām nedemokrātiskām valstÄ«m, gan ir pārcentušies. ŠÄ«s lÄ«dzÄ«bas var radÄ«t bažas, taču arÄ« demokrātiskās valstÄ«s žurnālisti ir starp ordeņu saņēmÄ“jiem. Daži atsakās, citi pieņem. IeskatÄ«jos arÄ« valsts apbalvojumu saņēmÄ“ju sarakstos Igaunijā un Lietuvā, kur arÄ« atradu vairāku, arvien strādājošu žurnālistu vārdus. VienÄ«gi tik plašs ordeņu birums, kā tagad Latvijā, šajā jomā nav manāms.

Negribu izrādÄ«t necieņu ne pret ordeni, ne valsti, ne citiem saņēmÄ“jiem. Taču stāsts nav tikai par ordeņiem, tāpÄ“c gribu izmantot šo iespÄ“ju, mÄ“Ä£inot aktualizÄ“t pāris lietas ne vien par ordeņiem, bet arÄ« medijiem un valsti.

Par ordeņiem. Uzskatu, ka to dalÄ«tājiem pienāktos reaģēt uz kritiku par apbalvojumu zudušo prestižu daudzu acÄ«s, skaidrot piešÄ·iršanas vai nepiešÄ·iršanas principus, vÄ“rtÄ“t vai nav pieļautas kļūdas.

Par medijiem. Žurnālistu apbalvošanas sakarā svarÄ«gais ir arÄ« tas, ko dara mediji un ordeņu dalÄ«tāji ikdienā. Ciktāl mediji Ä«steno savu "ceturtās varas" atbildÄ«bu – gan žurnālistu, gan redaktoru, gan Ä«pašnieku lÄ«menÄ«. Kas nav viens un tas pats. Ciktāl vara un sabiedrÄ«ba respektÄ“ un stiprina mediju neatkarÄ«bu un vārda brÄ«vÄ«bu Latvijā. Nepietiekami, un nez vai ordeņi palÄ«dzÄ“s.

Par valsti. Lielo sabiedrÄ«bas neuzticÄ“šanos gan varai, gan savstarpÄ“ji un arÄ« valsts attÄ«stÄ«bas defektus mÄ“s nenovÄ“rsÄ«sim ar ordeņiem. Taču tie nav nesaistÄ«ti, jo neuzticÄ“šanās iemesls ir arÄ« taisnÄ«guma deficÄ«ts, bet ordeņu piešÄ·iršana ir daļa no kopÄ“jās morāles – kurus kāpÄ“c "godā ceļ" vai nosoda, par ko runā un ko noklusÄ“.

4. maija gadskārtai par godu ordeņus dalot, nāktos piezemÄ“t patosu un nenoklusÄ“t, ka neuzticÄ“šanās un valsts attÄ«stÄ«ba nesaraujami saistās ar tām neatkarÄ«bas un brÄ«vÄ«bas pamatvÄ“rtÄ«bām, kas arvien ne tuvu nav Ä«stenotas. Bet tās ir kopÄ“jās valsts un nacionālās intereses, uz ko vÄ“l un vÄ“l vairāk bÅ«tu jātiecas gan ordeņu dalÄ«tājiem, gan viņu kritiÄ·iem.

Ja tas varÄ“s ko ietekmÄ“t, atteikšos no ordeņa jebkurā brÄ«dÄ«. ŠobrÄ«d gan piešÄ·Ä«rÄ“jiem, gan kritiÄ·iem saku – paldies, turpināšu strādāt un bÅ«t kritisks pret visiem un jebkuru.

Pārpublicēts no portāla Delfi. Publikācijas virsraksts atspoguļo raksta pamatdomu, kaut gan autors varbūt arī nevēlētos uz to tik skaidri norādīt.