Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Es tiešām ļoti gribēju atbalstīt budžetu, jo man šķiet, ka laiks ir grūts un premjerministrs Krišjānis Kariņš tiešām ir sarežģītā situācijā, mēģinot šo kuģi kaut kā izstūrēt cauri Covid pandēmijas izraisītajai krīzei, izmantojot to komandu, kāda nu viņa rīcībā ir nonākusi.

Tiek pārmests, ka izdevumu sadaļa ir 12 miljardi, bet ieņēmumu – tikai 10 miljardi, ka ir visādi atsevišķi tēriņi, īpaši pieminot prezidenta flīģeli, un ka ir daudzas lietas, kurām naudas nav pieticis. Tas viss ir normāli, vienmēr kaut kam naudas pietiek un kaut kam nepietiek.

Taču pilnīgi nenormālas ir deputātu kvotas, kuras it kā neesot kvotas. Laikā, kad jāskaidro, kāpēc nepietiek naudas mediķiem vai kāpēc mūsu augstākā izglītība ir tik slikti finansēta, budžetam ir pievienoti vairāki simti priekšlikumu, kuriem vajag iedot papildu naudu.

Priekšlikumus ir iesnieguši kā pozīcijas, tā opozīcijas deputāti. Un tur ir viss, sākot no miljona Višķu tehnikumam, beidzot ar alejas izveidi Rēzeknē un partizānu bunkuru atjaunošanu Stompaku purvā.

Par šiem priekšlikumiem it kā notiek debates, bet tās ir tikai šķietamas, jo, lai ko un cik ilgi arī nerunātu opozīcijas deputāti, priekšlikumi tiek atbalstīti pēc viena principa – ja iesniedzējs ir koalīcijas deputāts, tad priekšlikums ir atbalstīts, ja opozīcijas, tad noraidīts.

Nezinu, kā var paskaidrot, kāpēc nav naudas ārstiem vai izglītībai, ja viena vai otra deputāta virzītam projektam nauda ir atradusies. Un par to viņš pēc tam teiks – es to panācu, es tam piešķīru naudu! Lai arī ne savu, bet tomēr.

Tas diemžēl labi ilustrē visu situāciju kopumā – sava un sveša nauda, savi un sveši deputāti, savi un sveši ministri un galu galā savi un sveši vēlētāji. Un šo situāciju turpinās izmantot populisti, kuri pavisam droši no tribīnes runā muļķības, kuras vairs pat neizklausās tik muļķīgi uz tā fona, ko runā (vai bieži izvēlas nerunāt) arī sakarīgi deputāti un ministri.

Mums nav sava un sveša valsts, nedrīkst būt savi un sveši iesniegumi, savi un sveši deputāti. Balsojot pret budžetu, aicinu arī citus esošos deputātus un tos, kas vēl nāks mūsu vietā, atcerēties, ka mums ir tikai viena valsts – mūsu valsts. Tā pati, par kuru cīnījās partizāni Stompaku purvā un kurā bieži nepietiek naudas mediķiem, profesoriem, bērniem un pensionāriem.

Novērtē šo rakstu:

0
0