Iesaki rakstu:

PÄ“teris un Jānis gāja uz Templi ap lÅ«gšanas stundu, tas ir, devÄ«to. TanÄ« brÄ«dÄ« nesa kādu vÄ«ru, kas bija tizls no mātes miesām, to ik dienas nolika pie Tempļa durvÄ«m, sauktām par KrāšÅ†ajām, lai viņš lÅ«gtu dāvanas no tiem, kas gāja TemplÄ«. RedzÄ“dams PÄ“teri un Jāni, kas gribÄ“ja ieiet TemplÄ«, viņš lÅ«dza kādu dāvanu. Bet PÄ“teris ar Jāni, to cieši uzlÅ«kodami, teica: «Skaties uz mums.» Tas pievÄ“rsās viņiem, cerÄ“dams kaut ko no viņiem saņemt. Apustuļu darbi, 3. nodaļa 

Tai laikā cilvÄ“ki nebija tik daudz grāmatu lasÄ«juši, tik daudz skolā gājuši, un vairums pat lasÄ«t neprata, bet viņiem to, ko šodien dÄ“vÄ“jam par izglÄ«tÄ«bu, aizvietoja mutvārdu literatÅ«ra un no paaudzes paaudzÄ“ nodotās dzÄ«ves gudrÄ«bas, kā arÄ« dažādas atziņas. Tad cilvÄ“ki zināja, ka, pirms dod nabagam, pirms ziedo, jātur ziedojamais saujā tik ilgi, lÄ«dz roka sāk svÄ«st. Tas dod laiku un iespÄ“ju neziedot spontāni, bez apdomas un kādu emociju vadÄ«tam, bet tā, lai ziedojums ir pārdomāta rÄ«cÄ«ba.

CilvÄ“ki zināja, ka par ziedojumu var uzskatÄ«t tikai tādu došanu, kad tev tas, ko iedevi citam, pašam vÄ“lāk pietrÅ«kst. Ja iedod naudu un pat nepamani, ka ziedotās naudas summas tev nav, ja tās tev nepietrÅ«kst, tad neesi ziedojis. Ja tev nepietrÅ«kst tā, ko esi citam iedevis, tas nozÄ«mÄ“, ka neesi ziedojis.

TāpÄ“c: «Bet PÄ“teris ar Jāni, to cieši uzlÅ«kodami, teica: «Skaties uz mums.»» NedrÄ«kst neapdomÄ«gi mÄ“tāties ar naudu, tad ātros kredÄ«tus neizsniedza un hipotekāros arÄ«. Tā nauda, ko cilvÄ“ks ziedoja, vienmÄ“r bija ar darbu nopelnÄ«ta. Tajos laikos cilvÄ“ki tādus vārdus kā izaugsme un apgrozÄ«jums nezināja. Bet viņi zināja, ka ir jāpārliecinās, kam tu dod un ko saņēmÄ“js ar to iesāks. Vai pirks maizi vai nodzers. Bieži gadās, ka ubago ne pārtikai vai apģērbam, bet lietām un mantām, bez kurām cilvÄ“ks var lieliski iztikt.

MinÄ“tajā gadÄ«jumā invalÄ«du jeb – kā šodien jāsaka – cilvÄ“ku ar Ä«pašÄm vajadzÄ«bām nesa pie dievnama pirms lÅ«gšanām, lai viņš tur ubagotu. No dievnama apmeklÄ“tāju ziedojumiem pārtika tie, kuri paši sev iztiku nopelnÄ«t nespÄ“ja. Tā bija ikdiena, un nevienu ubagi pie dievnamiem nepārsteidza.

Tie bija laiki, kad par sociālajām garantijām, par iztikas minimumu, par valsts atbildÄ«bu, par sabiedrÄ«bas iesaisti, par sociālajiem dienestiem, kā arÄ« par invaliditātes pensijām cilvÄ“ki neko nezināja. ŠÄ«s lietas sāka ieviest tad, kad kristietÄ«ba kļuva par valsts reliÄ£iju un, pamatojoties uz kristÄ«gajām vÄ“rtÄ«bām, palÄ«dzÄ«bu cilvÄ“kiem sāka uzņemties valstis.

Nedomāju, ka lasÄ«tājs jutÄ«sies pārsteigts, ja teikšu, ka ne visi, kuri ubago, ne visi, kuri aicina ziedot, ir tādi trÅ«cÄ«gie, kuri paši nav spÄ“jÄ«gi sev iztiku gādāt. Ir pat tāds uzņēmÄ“jdarbÄ«bas veids radies, tas ir – kādi nodarbojas ar to, ka ubago un tad ziedojumus pārdala, bieži par sevi neaizmirstot. Viņi aicina ziedot un uzrunā TV, radio un citur. Viņus nenes pie dievnamiem, viņi paši aizbrauc, paši atver bankas kontus, un paši izlemj, kam dot un kam ne.

Reiz pirku mašÄ«nu no kāda cilvÄ“ka. Naudas man bija tikai viena sestā daļa no prasÄ«tā, bet auto man bija nepieciešams. Piedāvāju, maksāšu sesto daļu un pÄ“c gada paņemšu kredÄ«tu un izpirkšu auto. TobrÄ«d mana kredÄ«tvÄ“sture neatbilda bankas prasÄ«bām. Pagaidām lai auto paliek pārdevÄ“ja Ä«pašumā, un tad, kad parādu atmaksāšu, tad arÄ« pārrakstÄ«sim.

PārdevÄ“js izlÄ“ma citādi. Braucam un pārrakstām, un pÄ“c gada satiksimies! VÄ“l uzzināju, ka šim pārdevÄ“jam ir trÄ«s mersedesi, ar vienu brauc sieva, ar otru meita un ar trešo pats. PārdevÄ“js bija ar lieliem kustÄ«bu traucÄ“jumiem, kaut kā klabināja ar vienu roku datorā un pārvietojās ratiņkrÄ“slā. Un visus mersedesus, kā arÄ« privātmāju un citu viņš spÄ“ja sarÅ«pÄ“t sev pats. Es uz viņu skatÄ«jos un domāju - bet man ir abas rokas, un es staigāju, pat skrienu. KāpÄ“c nevis es viņam dodu, bet viņš man?

Domāju, ka nevienu nepārsteigšu ar stāstu par atgadÄ«jumu, kad netālu no RÄ«gas Centrālās stacijas mani kāda sieviete ar bÄ“rnu uzrunāja, sakot, ka ir izsalkusi un vai es nevarÄ“tu iedot naudiņu maizÄ«tei. Tas bija deviņdesmito sākumā. Tad es nezināju to, ko šobrÄ«d rakstu un ko jÅ«s lasāt. IzrādÄ«jās, ka man bija tikai liela naudas vienÄ«ba – repsÄ«ši. Teicu, man ir tikai liela naudas vienÄ«ba un esmu iebraucis no Olaines, iesim, nopirkšu Ä“damo un pie viena arÄ« samainÄ«šu naudu – sievietei apetÄ«te un izsalkums pÄ“kšÅ†i pazuda...

Esmu pircis nevajadzÄ«gas lietas un pat ziedu pušÄ·us. Tādus necilus, kaut kur pļavā plÅ«ktus, bet bez ieskatÄ«šanās acÄ«s saskatÄ«ju patiesu trÅ«kumu, patiesu bezizeju. Es pirku nevis tāpÄ“c, ka man vajag, ka varu lÄ“ti dabÅ«t, bet tas bija veids, kā tai tirgotājai (vienmÄ“r tās bija sievietes gados) iedot, bet pirkumu, pagājis gabaliņu nost, bieži izmetu.

Deviņdesmito sākumā saskāros ar to, ko šodien varÄ“tu nosaukt par ubagu mafiju. Tā bija organizÄ“ta struktÅ«ra, kurā bija «jumts» – policijas piesegs, bija profesionāli ubagi, kuri ziedojumus nedrÄ«kstÄ“ja paturÄ“t sev, bet viņiem maksāja par darbā pavadÄ«to laiku, sodÄ«ja, ja noziedzās, un tā vide bija gana cietsirdÄ«ga un nežēlÄ«ga.

Ar laiku daudzi jau zināja, ka ubags patiesÄ«bā nav ubags, bet vienalga deva. KāpÄ“c? Es arÄ« tam esmu gājis cauri, tas ir – darÄ«jis, zinot, ka mani krāpj. TāpÄ“c, ka domāju, kā daudzi citi, lai arÄ« kā nebÅ«tu, tomÄ“r «ne no labas dzÄ«ves» cilvÄ“ks ubago. Otrkārt, biju pārliecināts, ka Dievs to novÄ“rtÄ“s, un arÄ« tas, ka es publiskā vietā varÄ“ju atvÄ“rt maku un iedot, jo bija svarÄ«gi, lai citi to redz, it kā visiem parādot, cik es pareizs un labs. ArÄ« citi deva šÄ« paša iemesla dēļ, nevis lai palÄ«dzÄ“tu, bet lai izrādÄ«tos.

PÄ“teris ar Jāni tā nerÄ«kojās. Viņi ieskatÄ«jās cilvÄ“ka dvÄ“seles spogulÄ«, tas ir – acÄ«s un saprata, ka šis cilvÄ“ks ir palÄ«dzÄ«bas vÄ“rts un viņš saņemto neizniekos.

Bet PÄ“teris sacÄ«ja: «Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu: nacarieša JÄ“zus Kristus Vārdā – staigā!»

Un, satvÄ“ris pie labās rokas, PÄ“teris to pacÄ“la; tÅ«daļ viņa pÄ“das un krumšÄ¼i kļuva stingri, un, uzlÄ“cis kājās, viņš varÄ“ja staigāt: viņš iegāja kopā ar viņiem TemplÄ«, staigāja un lÄ“kāja un slavÄ“ja Dievu.

Apustuļu darbi, 3. nodaļa

Ziedojumam ne vienmÄ“r jābÅ«t naudas izteiksmÄ“. PÄ“teris ubagam teica: «Sudraba un zelta man nav; bet, kas man ir, to es tev dodu». Ubags bÅ«tu priecÄ«gs, ja viņam iedotu kādu monÄ“tu, bet PÄ“teris iedeva daudz vairāk, iedeva to, ko ne par kādu naudu ubags nopirkt nespÄ“tu. Viņš dāvāja veselÄ«bu un spÄ“ju pašam pārvietoties, jo zināja, ka viņš tÅ«lÄ«t neskries uz krogu, viņš ar pateicÄ«bas vārdiem gāja lÄ«dzi dievnamā, viņš slavÄ“ja Dievu. IelÅ«kojoties invalÄ«da dvÄ“selÄ“, PÄ“teris ar Jāni redzÄ“ja, ka iegÅ«to veselÄ«bu un sociālā stāvokļa izmaiņas viņš nepārvÄ“rtÄ«s iespÄ“jā dzert, izklaidÄ“ties, neskries uz spēļu namu, nekļūs par lielceļa laupÄ«tāju, bet slavÄ“s Dievu un liecinās.

Aleksandrs Balodis «Kosmozofijā» pauž: «KristÄ«gajiem cilvÄ“kiem morāla Ä“tika liek izpalÄ«dzÄ“t – dot dāvanas otram cilvÄ“kam, kam pÄ“c tām ir vajadzÄ«ba.» Un: «Kad ubago sātanisti, viņi neubago ar nostāju «es ubags, nabags, parazÄ«ts, vergs, nemākulis, neprātis, nevarÄ«gs», bet ar nostāju «es velns, tu muļķis, man devÄ“js, tu man dod, lai rotaļātos, izrādÄ«tos ar žēlastÄ«bu, bet es tevi šmaucu, nicinu, taisu par muļķi, par grÄ“cinieku, un viss!». A. Balodis iesaka dodot slÄ“gt vienošanos ar saņēmÄ“ju, ka viņš saņemot ko dos pretÄ«.

Nav jādod niere vai jāsniedz kādi pakalpojumi. BeznosacÄ«jumu došana bojā saņēmÄ“ju, tāpÄ“c arÄ«, kad biedrÄ«ba «Latvietis» dāvina datorus, mÄ“s slÄ“dzam ar saņēmÄ“ju vienošanos. Daudzus tas izbrÄ«na, cilvÄ“ki ir pieraduši saņemt un neko pretÄ« nedot. MÄ“s abpusÄ“ji noslÄ“gtā vienošanās ierakstām kaut to, ka datora saņēmÄ“jam ir jādalās datora lietošanā ar tiem, kuriem datora nav, nav pārmÄ“rÄ«gi jālieto alkohols un citas cilvÄ“ka dzÄ«vi neapgrÅ«tinošas saistÄ«bas, jo galvenais ir, ka nevis viens dod un otrs saņem, bet tas, ka saņēmÄ“js lÄ«dz ar saņemšanu uzņemas kādas saistÄ«bas, kas palÄ«dz citiem cilvÄ“kiem.

MÄ“s dzÄ«vojam citos laikos, un sudraba un zelta mums ir gana, bet ne tik daudz, lai mÄ“s spÄ“tu visus tos, kuri ir trÅ«kumā, pabarot, lai visus tos, kuri ir slimi, varÄ“tu izārstÄ“t un citādi palÄ«dzÄ“t. Bet daudziem no mums ir dvÄ“seles vajadzÄ«ba un sirds nepieciešamÄ«ba palÄ«dzÄ“t citiem. CilvÄ“kam taču nav cita uzdevuma dzÄ«vÄ“, kā kalpot citiem. Nav nekā svarÄ«gāka. Kaut daudzi tā nav domājuši, tomÄ“r tas tā ir, un to apliecina mÅ«su vÄ“lme palÄ«dzÄ“t, ziedot, padot roku un citādi. Ne vienmÄ“r tam ir nepieciešama nauda, bieži mÄ«lestÄ«bas dāvāšana, uzklausÄ«šana, gudrs padoms vai praktiska palÄ«dzÄ«ba ir daudz svarÄ«gāka.

Ja kāds vÄ“las kļūt par patiesi ticÄ«gu, ja kāds vÄ“las, lai Dievs caur viņiem darbojas lÄ«dzÄ«gi, kā tas notika minÄ“tajos citātos, tad ir jāpakļaujas sirds aicinājumam palÄ«dzÄ“t citiem. NedrÄ«kst sevi nocietināt un gudrot visādus attaisnojumus, kāpÄ“c ne šoreiz....

Dievs to redzēs un novērtēs, un tad ar Dieva palīdzību mūsu ziedojumi un palīdzība citiem iegūs citus apmērus. Kas palīdzēs mums? Ir teikts, ja tev ir grūti, atrodi to, kam ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam. Tas ir vislabākais, kā varam palīdzēt sev, jo Dievs noteikti mums palīdzēs, ja nedomāsim par to, ko ēdīsim un kur gulēsim, bet pildīsim Dieva gribu.

Esmu to izbaudÄ«jis, un tas patiesi strādā, tikai man kā PÄ“terim, izkāpjot no laivas, bieži pietrÅ«kst ticÄ«bas. «Tad PÄ“teris viņam sacÄ«ja: «Kungs, ja tu tas esi, liec man nākt pie tevis pa Å«dens virsu.» Viņš sacÄ«ja: «Nāc!» Un PÄ“teris izkāpa no laivas un, iedams pa Å«dens virsu, gāja pie JÄ“zus. Bet, vÄ“tru redzÄ“dams, viņš nobijās un sāka grimt; un viņš sauca: «Kungs, glāb mani!» TÅ«daļ, roku izstiepis, JÄ“zus viņu satvÄ“ra un viņam sacÄ«ja: «MazticÄ«gais, kādēļ tu šaubÄ«jies?»»

Mateja evaņģēlijs 14. nodaļa

Paļaušanās uz Dievu un ticÄ«ba paver iespÄ“ju dot citiem to, kas viņiem visvairāk pietrÅ«kst. Visvairāk cilvÄ“kiem pietrÅ«kst patiesas mÄ«lestÄ«bas.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad ir tik izplatīti meli un nelikumības, ka tas rada mīlestības trūkumu ļoti daudziem. Kaut mīlestību un draudzību nevar nopirkt, toties to var ziedot un dāvināt.

Dāvināsim! MÄ«lestÄ«bas pietrÅ«kst gan lieliem, gan maziem, gan jauniem, gan veciem un arÄ« pašiem mums. MÄ«lestÄ«bas nebeidzamais avots ir Dievs, kurš mÅ«s mÄ«l un ļauj mums Dieva mÄ«lestÄ«bu uzkrāt, lai mÄ“s ar to dalÄ«tos. DzÄ«ves jÄ“ga ir mÄ«lestÄ«bā, un arÄ« Dievs ir mÄ«lestÄ«ba un tikai.

Nauda, māja, iestādÄ«tais koks un pat nosistā čūska paliks šeit, bet uz turieni varÄ“sim paņemt tikai to, ko bÅ«sim devuši citiem, un dalÄ«to mÄ«lestÄ«bu. LÄ«dzi var paņemt tikai garÄ«gās vÄ“rtÄ«bas, bet laicÄ«gais un taustāmais paliks laicÄ«gajā pasaulÄ“.