Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Galvenais krīzes vadības padomes nakts melnumā pieņemtais un valdībā akceptētais lēmums, protams, nav par kārtējo grābstīšanos gar veikalu darba laikiem, bērnu ārpusskolas pulciņu aizliegumiem un teātra izrāžu skatīšanos pustukšās zālēs ar aizsegtām sejām. Tas viss ir ierastais dūmu aizsegs, aiz kura notiek ierastā rutīna – naudas, kuras ir vairāk nekā jebkad agrāk, apgūšana.

Kādreiz lasīju nopietnu pētījumu par ģimenes strīdu iemesliem. Pirmais trijnieks bija: trešajā vietā - strīdi par bērnu audzināšanu, otrajā vietā - strīdi uz greizsirdības un ar to saistītās problemātikas pamata, bet pirmajā vietā ar lielu atrāvienu (procentuāli vairāk nekā visi pārējie strīdu iemesli kopā, ja atmiņa neviļ - virs 70%) strīdi par naudu, tās ieguvi, izlietojumu, sadalījumu utt.

Ne velti pieminu šo pētījumu. Arī citās sfērās, ne tikai ģimenē, galvenās domstarpības notiek par naudu. Līdz ar to gandrīz jebkuras konfliktsituācijas pamatā beigu beigās izrādās nauda, lai cik tā pirmajā brīdī neliktos tālu. Tā arī šoreiz. Tāpēc apskatīsim jaunos valdības lēmumus trijos aspektos - ekonomiskā, politiskā un medicīniskā aspektā.

Galvenais ceturtdienas nakts teātra rezultāts ir ārkārtas stāvokļa izsludināšana uz trijiem mēnešiem. Apmierināti ir visi. Pirmkārt, medicīnas darbinieki, jo tas nozīmē, ka ārkārtas piemaksas, pie kurām šajā sfērā strādājošie jau ir pieraduši, tiks saglabātas. Lai arī uzrakstīju - pirmkārt, ne jau mediķi ir galvenie, par kuriem politiskā šķira rūpējas. Par viņu labsajūtu politiķi domā vienīgi elektorālo reitingu kontekstā. Kā tas izskatīsies, un ko teiks sabiedrība.

Daudz svarīgāks ir jautājums - kā jutīsies politiski pietuvinātie naudas apguvēji jeb, Gobzema vārdiem runājot, “trīs miljardu izzadzēji”, kuri ir šīs politiskās elites ekonomiskā bāze. Jebkuri lēmumi tiek pieņemti, rūpējoties primāri par viņu interesēm. Visas pārējās valstiskās, sabiedriskās vai humānās intereses ir tikai pēc tam. Sekundāras. Vispirms pie laupījuma tiek asāko ilkņu īpašnieki, bet pēc tam ar to, kas paliek pāri, izsalkumu remdē pārējie. Šis primitīvais džungļu likums nekur nav zudis. Tas tikai, civilizācijai attīstoties, tiek rūpīgāk nomaskēts ar plānu pieklājīgas uzvedības plīvuru.

Tā šī kovidierobežojumu lieta izskatās ekonomiskajā griezumā. Politiskais aspekts, kurš jau robežojas ar kvazireliģisko, ir tas, kurš vairāk virspusē, par kuru notiek “cepiens” publiskajā telpā. Par visiem šiem ierobežojumiem, sejas aizsegiem, vakcināciju un segregāciju - kurš ko drīkst, un kuram smagāk tiks apgrūtināta dzīve. Medicīniski epidemioloģiskais aspekts diemžēl ir tikai pēdējā vietā. Taču mēs to apskatīsim pirms politiskā.

“Stradiņa slimnīcas noslogojums vakar bija 93%, rezerves ir mazas, visticamāk, tiks samazināta plānveida palīdzība par 20-30%, katru gadījumu vērtēs atsevišķi,” piektdienas rītā TV3 raidījumā “900 sekundes” ziņoja slimnīcas vadītājs Rinalds Muciņš.

Citos, normālos apstākļos šāds izteikums būtu politiskās nāves spriedums veselības ministram Danielam Pavļutam. Ja desmit mēnešu laikā vienā no divām valsts lielākajām slimnīcām nekas nav darīts, lai ar salīdzinoši nelielu stacionēto kovida pacientu skaitu (šā gada ziemā slimnīcās atradās līdz pat 1500 kovida pacientu, kamēr tagad (8.10.) tikai 707) būtu jāsaka - “rezerves ir mazas”, tad tas nav nekas cits kā absolūtas “nabadzības apliecības” uzrādīšana veselības ministram.

Tā tas būtu normālos apstākļos, kad galvenie ministra darba vērtēšanas kritēriji ir medicīniskie. Taču pašreizējos apstākļos, kad notiek kvazireliģiskas ticības kari, medicīniskais aspekts kļuvis maznozīmīgs. Priekšplānā izvirzās politiskais aspekts.

Tādi kvazireliģisko fanātiķu karavadoņi kā Pavļuts, kamēr vien viņi stingri turas savas ticības pozīcijās, ir ieguvuši pilnīgu imunitāti. Pavļuts šajos karos ir nevis veselības ministrs, bet noteiktas fanātiķu grupas politiskais līderis. Šī grupa tāpat kā tās vadonis Pavļuts neko citu kā vien vakcināciju un cīņu pret saviem ticības ienaidniekiem - “antivakaseriem” - neredz. Viņi ir burtiski pārņemti, lai neteiktu - apmāti, ar šo cīņu.

Tā kā arī premjers Krišjānis Kariņš ir pieslējies šai grupai, tad visus krīzes novēršanas lēmumus caurvij centrālā ideja - viss uzsvars uz vakcināciju. Maksimāli jāierobežo nevis vīrusa izplatība, bet nevakcinēto iespēja normāli dzīvot. Viņu dzīve jāpadara maksimāli nepanesama.

Šis uzstādījums ir labi pārdodams kariņistu/pavļutistu elektorātam, tāpēc Pavļutam par to, ka viņš desmit mēnešos neko nav darījis, lai slimnīcu vadītājiem nebūtu jāsaka: rezerves ir mazas, nekas nedraud. Viņš ir vakcinatoru krusta kara vadonis, un viņa uzticīgā draudze ir kopā ar viņu.

Politikā viens no pamatjautājumiem vienmēr ir - kas vainīgs? Konkrētajā situācijā ir divas iespējamās atbildes. Kariņisti/pavļutisti atbild - nevakcinētie, savukārt tie, kuri nav šajā kovidhistēriķu sektā - vainīgi ir tieši šie abi “karavadoņi” - Kariņš un Pavļuts, kuri neko nav darījuši, lai nenonāktu situācijā, kad “rezerves ir mazas”.

Problēma no nācijas viedokļa ir tā, ka politiskā situācija ir tāda, ka visiem ir izdevīgi sēdēt savos ierakumos un turpināt šīs politiskās spēlītes, kurām ir ļoti tāla saistība ar reālo pandēmiju. Šobrīd arvien vairāk faktu liecina, ka vīruss dzīvo savu, no cilvēku rīcības neatkarīgu dzīvi un neviens īsti nezina un nesaprot vīrusa izplatības algoritmu.

Nupat ārkārtīgi ietekmīgajā un nopietnajā izdevumā “The New York Times” bija publicēts raksts, kuru Latvijas sociālajos tīklos popularizēja pazīstamais ekonomists Jānis Ošlejs. Šajā rakstā norādīts, ka kovida izplatība notiek viļņveidīgi. Divus līdz trīs mēnešus izplatība aug, līdz tiek sasniegts izplatības maksimums, kuram seko kritums. “Cilvēku uzvedības maiņa maz ietekmē šos kovida izplatības viļņus,” teikts publikācijā.

Latvija sasniedza 100 gadījumu dienā jeb viļņa sākumu 14. augustā, tātad viļņa maksimums būs tuvākajās nedēļās, pēc kura gaidāms kritums. Visticamāk, neatkarīgi no ceturtdienas naktī nolemtā. Varbūt tāpēc arī tik ilgi stingrāki ierobežojumi netika pieņemti. Lai neizskatītos, ka tie neko nedod.

Toties tagad, pēc pāris nedēļām, kad kulminācija būs pāri, varēs teikt - redziet, mūsu “izlēmīgā” rīcība ir glābusi simtiem dzīvību. Tā ir politika, un tāda tā arī paliks. Katrs arī turpmāk varēs domāt, ka viņam kā vienmēr taisnība, bet no tā dzīve daudz nemainīsies. Tikmēr “trīs miljardu izzadzējiem” dzīres turpināsies.

Novērtē šo rakstu:

0
0