Iesaki rakstu:

Tas, ka lielākā daļa sabiedrÄ«bas ir idioti, man it kā ir bijis zināms jau izsenis, taču pÄ“dÄ“jos gados sakarā ar dzÄ«vošanu laukos diezgan noslÄ“gtā vidÄ“, darbiem un de facto pašnodarbinātÄ«bu, bÄ“rniem un vispārÄ“ju aizņemtÄ«bu kaut kā biju šo nolicis maliņā un vairāk vai mazāk koncentrÄ“jos uz to, ko es varu, nevis nevaru izdarÄ«t, sabiedrÄ«bai un tās atkritumiem atvÄ“lot pÄ“c iespÄ“jas minimālu lomu manā ikdienā.

Bet te nu mÄ“s atkal esam - pateicoties šim idiotu baram, mÄ“s esam vÄ“l nebijušu ierobežojumu priekšÄ, kā arÄ« pie pārslogotas veselÄ«bas aprÅ«pes sistÄ“mas, kas ierobežo plānveida pakalpojumus un nupat sāk runāt arÄ« par neatliekamās (!) palÄ«dzÄ«bas atliekamÄ«bu daļā gadÄ«jumu.

Man negribÄ“tos šo saukt par bezcerÄ«bu, tāpÄ“c ka cerÄ«ba ir muļķu mierinājums, un es savā dzÄ«vÄ“ un apziņā tai cenšos atvÄ“lÄ“t pÄ“c iespÄ“jas mazāk vietas. Ir - ir, nav - nav. Taču ir neizpratne un vilšanās. Nu na…uj mÄ“s nevaram vienkārši lietas darÄ«t normālāk un padomāt pāris soļus uz priekšu?

KāpÄ“c nevar to tizlo masku normāli uzvilkt, kāpÄ“c nevar aiziet un savakcinÄ“ties? KāpÄ“c nevar auto piesprādzÄ“ties un piesprādzÄ“t bÄ“rnus? KāpÄ“c nevar fleksÄ“jot brilles un austiņas uzlikt un aizsargu neskrÅ«vÄ“t nost? KāpÄ“c nevar braukt normāli un netaisÄ«t debilas un liekas apdzÄ«šanas?

ŠÄdu piemÄ“ru ir desmitiem vai simtiem. Jā, lielākajā daļā gadÄ«jumu nekas ļauns nenotiek. LÄ«dz vienreiz notiek. Jā, parasti tas notiek ar kādu citu. Nu, labi, vienreiz notiek arÄ« ar mums. Jā, bet parasti tas neskar citus. LÄ«dz vienreiz tomÄ“r skar, taču tikai dažus. Un tad, tavu brÄ«numu, slotaskāts izšauj un vienreiz tomÄ“r tas skar visus. Apsveicu! KolektÄ«vās bezatbildÄ«bas un stulbuma uzvara.

Labi, tā vai citādi šajā dzÄ«vÄ“ nolohoties vai palikt muļķa lomā gadās visiem. Kādam retāk, kādam beižāk. Nekļūdās tas, kas neko nedara, un tā tālāk. SapratÄ«sim un piedosim.

Taču sliktākais šajā situācijā ir tas, ka te nav runa par nezināšanu vai kļūdām. Viss šis stulbums un tā vadÄ«tā destrukcija nav kaut kāda taustÄ«šanās tumsā un atbilžu meklÄ“šana, tas viss nāk ar milzÄ«gu misijas apziņu, kas balstās idejā, ka mÅ«s noteikti kāds mÄ“Ä£ina app…st, taču mÄ“s esam "gudrāki" un mums kārtÄ“jo reizi bÅ«s kaut kāds savs Ä«pašais ceļš. Jo es jau neesmu tāds kā visi citi, citi, citi...

Ok, mani ļoti besÄ« visa veida autoritātes, es tiešÄm cenšos "domāt patstāvÄ«gi" un pats pieņemt lÄ“mumus. Un, tavu brÄ«numu, tas ir aptuveni tas, uz ko pastāv arÄ« visi šie idioti antivakseri, nesprādzÄ“tāji un vaļā acÄ«m fleksÄ“tāji, taču dÄ«vainā kārtā tās patstāvÄ«gās domas rezultāts mums bÅ«tiski atšÄ·iras.

Es paskatos uz mentāli un fiziski veselÄ«gākām un pārtikušÄkām sabiedrÄ«bām, un ko es tur redzu? Es redzu, ka viņi vakcinÄ“jas, es redzu, ka viņi piesprādzÄ“jas, brauc prātÄ«gāk, ņem par pilnu darba drošÄ«bu. VÄ“l es redzu, ka viņi mazāk diskriminÄ“ cilvÄ“kus pÄ“c to seksuālās orientācijas un ādas krāsas, nečakarÄ“ cilvÄ“kus par gramu zāles un tamlÄ«dzÄ«gi. Un, paskatoties uz ļoti izmÄ“rāmiem viņu attÄ«stÄ«bas rezultātiem, man nākas secināt, ka tas viss kaut kādu iemeslu dēļ darbojas.

Nu tad varbūt mēģinām darīt kaut ko aptuveni tādā veidā? Uzreiz jau nesanāks, tas ir normāli, ja ne ejam uz mērķi, tad rāpojam uz to, nu, vai vismaz guļam mērķa virzienā. Nē, nevaram. Kāpēc? Jo mēs jau neesam...

Cik vÄ“l grābekļiem ir jāuzkāpj, un cik vÄ“l pirkstu ir jānozāģē, lai vismaz vairākums beidzot saprastu, ka mÄ“s neesam unikāli un ka mums ir aktuālas precÄ«zi tās pašas problÄ“mas, kuras visām citām valstÄ«m šajā pasaules daļā kā minimums?

MÅ«s no bÄ“rnÄ«bas diezgan intensÄ«vi presÄ“ ar ideju, ka Latvija ir kaut kas baigi Ä«pašs - četri gadalaiki, kaut kāda tur daba, DziesmusvÄ“tki un kas tik vÄ“l ne, un šÄ·iet, ka šis ir iesÄ“jis tādu ļoti bÄ«stamu domu, ka laicÄ«gās pasaules izaicinājumi uz mums neattiecas vai attiecas mazāk. Un, ja tomÄ“r attiecas, tad arÄ« te mums bÅ«s kaut kāds Ä«pašais ceļš. Nu nebÅ«s.

Ok, bet ko ar šo visu iesākt? Es nezinu. Šo rakstu tikai tāpÄ“c, lai dabÅ«tu to ārā no savas galvas, palaistu vaļīgāk nervus un varÄ“tu pievÄ“rsties darbam. Citas jÄ“gas tam nevar bÅ«t, jo tie, kam ir lemts saprast, jau sen ir visu sapratuši, bet pārÄ“jie turpinās nesaprast.

Mums ir divi varianti - kārtÄ“jo reizi saprast, piedot, piekāpties. Nav šaubu, ka jaunie ierobežojumi visvairāk skars un visvairāk tos ievÄ“ros ne jau tie, kuru stulbuma, bezatbildÄ«bas un kaitniecÄ«bas dēļ tie ir ieviesti, bet gan mÄ“s paši - kas vakcinÄ“jās, kas vilka maksas, kas pÄ“c savas iniciatÄ«vas jau iepriekš mazināja kontaktÄ“šanos.

Otrs variants ir beidzot iztaisnot muguru un pateikt, ka tolerance ir izsmelta un kā minimums pārtraukt kontaktus ar tiem stulbeņiem no radu un paziņu loka, kam aizvien šis nepielec. Viņu dēļ mÄ“s jau ciešam un turpmākās četras nedēļas cietÄ«sim daudzkārt lielākus finansiālus un mentālus zaudÄ“jumus. Tā ir vienkāršÄ sabotāža un uzmetiens, par kura upuriem esam kļuvuši mÄ“s. ArÄ« savas acu pievÄ“ršanas politikas dēļ. Skaidrot un mÄ“Ä£ināt par kaut ko pārliecināt - man šÄ·iet, ka tas jau ir nokavÄ“ts.

Kā man pašam ar šo visu ies? Es nezinu. Te laukos mierÄ«ga dzÄ«ve vispār balstās uz acu pievÄ“ršanu, kas, protams, ir skumji.

Kaut kā tā.

Un joprojām - man ir ļoti, ļoti skumji par to, ka šis viss ir tik ļoti vienkārši. Tāds mazumiņš katram bija jāizdara, bet nÄ“, pat to nevarÄ“jāt izdarÄ«t. Nu kāpÄ“c?

Pārpublicēts no Facebook.