Iesaki rakstu:

AcÄ«mredzot latviešu tautas dzÄ«vÄ“ kā Dieva dāvanu nākas uztvert neilgo padomju periodu. XX gs. 70.gados latviešu kultÅ«ras attÄ«stÄ«bā tika sasniegta kulminācija gan garÄ«gajā sfÄ“rā, gan materiālajā sfÄ“rā. Par to detalizÄ“ti stāstÄ«ts grāmatā “Latvijas kultÅ«ras vÄ“sture. No vissenākajiem laikiem lÄ«dz mÅ«sdienām”. Latviešu radošais potenciāls grandiozi (kā saka, pasaules lÄ«menÄ«) uzplauka mākslā, zinātnÄ“, ekonomikā. Pret to nākas izturÄ“ties kā Dieva dāvanu.

Padomju periodā tika pamatÄ«gi ierobežota latviešu galvenā mentālā stihija – skaust, ienÄ«st, necienÄ«t, neatbalstÄ«t, nolamāt, nobÄ«dÄ«t malā gudrākos un godÄ«gākos tautiešus. Padomju periodā tika atbalstÄ«ti un sekmÄ“ti labākie latvieši. Tā tas notika tāpÄ“c, ka padomju periodā latviešu dzÄ«ve noritÄ“ja, metaforiski sakot, Maskavas uzraudzÄ«bā un krievu tautas vÄ“rtÄ«bu sistÄ“mā. Tas bija ļoti svarÄ«gi un auglÄ«gi.

Maskava pieprasÄ«ja dzÄ«ves priekšgalā virzÄ«t talantÄ«gākos, godÄ«gākos, erudÄ«tākos, atbildÄ«gākos. Tāds pieprasÄ«jums tika noformÄ“ts politiskās varas visaugstākajā lÄ«menÄ«, tāpÄ“c LPSR vadÄ«tāji paklausÄ«gi un cÄ«tÄ«gi sekoja Maskavas diktātam. Tā rezultātā vietÄ“jo ļaužu vÄ“rtÄ«gākā daļa tika lolota jau agrÄ«najos gados, noskatot un atlasot dažāda profila kadrus augstskolu pirmajos kursos. Nesen mira KnÄ“ta kungs. Viņa karjera ir ļoti uzskatāms tipoloÄ£iskais paraugs spÄ“jÄ«gu cilvÄ“ku lološanai padomju Latvijā.

PilnÄ«gi cita aina ir bijusi cara laikā un latviešu “brÄ«vvalstÄ«”. Spilgtākie piemÄ“ri latviešu tradicionālajam naidam un tā graujošajām sekām ir PurvÄ«ša, Rozentāla, Valtera lÄ“mums atstāt Latviju. Spilgti piemÄ“ri ir nelietÄ«gā izturÄ“šanās pret Raini Valsts prezidenta vÄ“lÄ“šanās un LU akadÄ“misko pelÄ“cÄ«bu atsacÄ«šanās atbalstÄ«t Raiņa kandidatÅ«ru Nobela prÄ“mijai. VÄ“sturiski viens no spilgtākajiem piemÄ“riem ir Nobela prÄ“mijas laureāta V.Ostvalda Latvijas pamešana. Izcilais zinātnieks turpmākajā dzÄ«vÄ“ vairs neko nevÄ“lÄ“jās dzirdÄ“t par RÄ«gu.

JocÄ«gs fakts ir tas, ka latviešu kultÅ«rā daudzas izcilas vÄ“rtÄ«bas ir radÄ«tas ārpus Latvijas un bez tiešas saskares ar latviešiem. Tā tas ir sastopams, sākot no Pumpura daiļrades, Matveja daiļrades, Kluča daiļrades un beidzot ar šodienas latviešu slavenajiem operdziedātājiem, diriÄ£entiem. Par “otrās brÄ«vvalsts” latviešu attieksmi pret godÄ«giem un gudriem cilvÄ“kiem nevienam saprātÄ«gam cilvÄ“kam nav jāatgādina.

Neapšaubāmi, arÄ« tagad latviešiem ir gudri un godÄ«gi cilvÄ“ki. Kāda daļa no viņiem pat ir psiholoÄ£iski izturÄ«ga dzÄ«vei Latvijas kriminālajā kapitālismā. TomÄ“r visu izšÄ·ir proporcionalitāte. Gudrie un godÄ«gie ir tādā kritiskā mazākumā, ka viņi nav spÄ“jÄ«gi pretoties obskurantu nekaunÄ«gajai un agresÄ«vajai masai.

Esmu dziļi pateicÄ«gs Daugavpils bijušajam kolÄ“Ä£im profesoram IndriÄ·im Kramam. Viņš nepierasti drosmÄ«gi un precÄ«zi salÄ«dzina nepatÄ«kamo attieksmi pret talantÄ«giem cilvÄ“kiem Latvijā ar pilnÄ«gi pretÄ“jo attieksmi Igaunijā un Lietuvā. Par to var lasÄ«t 2019.gada 9.martā “Delfi” publicÄ“tajā plašajā un interesantajā intervijā ar profesoru. Intervija lieliski apstiprina gadiem ilgi esejās un citos tekstos regulāri akcentÄ“to latviešu tautas milzÄ«go nelaimi – slikto izturÄ“šanos pret gudriem un godÄ«giem tautiešiem. Nākas saprast, ka bez gudras un godÄ«gas elites tauta ir akla, kurla, mÄ“ma. Bez gudras un godÄ«gas elites nevar bÅ«t valsts. Ja gudras un godÄ«gas elites vietā ir nacionāli nodevÄ«gi kompradori un sociāli bezatbildÄ«gi tipi ar augstākās izglÄ«tÄ«bas papÄ«riem un savā starpā sadalÄ«tiem dažādiem akadÄ“miskajiem tituliem, tad politikā var bÅ«t vienÄ«gi “Par-politikai” lÄ«dzÄ«gs debilisms, ideoloÄ£ijā var bÅ«t vienÄ«gi “jābÅ«tÄ«bas dimensijai” lÄ«dzÄ«gi murgojumi, radošÄ jaunatne var vienÄ«gi tirināties “Satori” pervesiju bedrÄ“, bet tautas naudas maku un saimniecisko darbÄ«bu netraucÄ“ti diriģē organizÄ“tā noziedzÄ«ba.

Pats nepatÄ«kamākais “otrajā brÄ«vvalstÄ«” ir tas, ka sabiedrÄ«bā nomācoši dominÄ“ tāds morālais noskaņojums un tādas garÄ«gās tendences, kurām nav nekāda sakara ar gudru un godÄ«gu cilvÄ“ku izaugsmi, pilnveidošanos un perspektÄ«vām dzimtenÄ“ sevi realizÄ“t atbilstoši talantam, prātam un sirdsapziņai. Nav ticams, ka Dievs gribÄ“s otro reizi latviešiem kaut ko dāvināt un vispār palÄ«dzÄ“t nostāties uz kājām jeb, kā teica Rainis, kļūt “kultÅ«ras tautai”. Gluži pretÄ“ji: Dievs ir sodÄ«jis latviešu tautu ar tādu nacionālo nelaimi kā "6.oktobra paaudze".

Lai sekmÄ«gi kādam cilvÄ“kam palÄ«dzÄ“tu, ir nepieciešams elementārs nosacÄ«jums. SekmÄ«gi kādam cilvÄ“kam var palÄ«dzÄ“t vienÄ«gi tad, ja viņā eksistÄ“ kaut kas svÄ“ts. Tas attiecas arÄ« uz tautu un tās sociālajiem slāņiem.

Vai kāds var paskaidrot, kas šodien latviešu varas inteliÄ£ences miljonam ir svÄ“ts?

Labi ir zināms, ka svÄ“ta nav brÄ«vÄ«ba, neatkarÄ«ba, suverenitāte, taisnÄ«gums, tiesiskums, gudrÄ«ba, godÄ«gums, izglÄ«tÄ«ba, zinātne. LoÄ£iski, ka tādā gadÄ«jumā svÄ“ts nav arÄ« Valsts prezidenta institÅ«ts, un “6.oktobra paaudzes” parlaments par RÄ«gas pils jauno saimnieku ievÄ“lÄ“s ebreju, bet nevis latvieti. Turklāt ievÄ“lÄ“s ļoti bālu ebreju, kurš juridisko neizglÄ«totÄ«bu pierādÄ«ja preambulas kroplÄ«bās.

Bālajam ebrejam varas inteliÄ£ences lipÄ«gākie eksemplāri dedzÄ«gi velta tādus epitetus kā – gudrs, erudÄ«ts, izglÄ«tots, inteliÄ£ents. Viņus var saprast. Viņiem gribas vismaz reizi mūžā lietot šos skaistos vārdus tāpat kā to dara citu tautu cilvÄ“ki. Latvieši šos skaistos vārdus nekādā gadÄ«jumā nedrÄ«kst attiecināt uz cilts brāļiem. Tas latviešiem ir aizliegts. TāpÄ“c tagad latvieši ir laimÄ«gi, ka ir atradies neizdevies cittautietis, kuram bez bailÄ“m un, galvenais, bez klasiskās skaudÄ«bas var adresÄ“t skaistus epitetus.

“Otrajā” Latvijas Republikā ir jauka tradÄ«cija. Ja radikāli mainās valdošÄs kliÄ·es primātu sastāvs, tad katru reizi tÅ«lÄ«t tiek iedarbināti divi procesi – 1) ebreji prasa atdot viņiem godÄ«gā veidā iegÅ«tos aizceļojošo vācbaltu namÄ«pašumus un 2) skolotāji prasa palielināt algas.

Ebrejus neaiztiksim. MÅ«smāju jaunā himna “Ebrejs RÄ«gas pilÄ«” drÄ«z izsvÄ«tros jaukās tradÄ«cijas pirmo procesu. Tam tiks pielikts punkts, par ilgo pacietÄ«go gaidÄ«šanu ebrejiem ar uzviju atdodot pusi RÄ«gas. 

Taču skolotājus nākas aiztikt. Pamatots ir nepolitkorekts jautājums “Vai skolotāji ir pelnÄ«juši algas palielinājumu?”.

Uzvaras pieminekļa nojaukšanai veltÄ«to publikāciju komentāros ārdās jaunā paaudze. Tās aktÄ«vākie puiši  ar “visām četrām” atbalsta priekšlikumu nojaukt pieminekli. Viņi pie reizes izsaka dažādas vÄ“sturiskās muļķības, lamā krievus un padomju iekārtu. Nav grÅ«ti saprast, ka jaunās paaudzes tendenciozās zināšanas vÄ“sturÄ“ ir skolotāju “nopelns”. ArÄ« rusofobijas smirdoņa jaunatnÄ“ ir skolotāju “nopelns”.

Bet ar to vien nebeidzas skolotāju “nopelni”. Skolotāju “nopelnu” uzskaitÄ«jums ir plašs. Skolotāji ir lÄ«dzvainÄ«gi tādos nedarbos kā izglÄ«tÄ«ba kā bizness, nemitÄ«gās reformas izglÄ«tÄ«bā, mācÄ«bu grāmatu gatavošana kā bizness. Skolotāju “nopelns” ir “6.oktobra paaudzes” šarlatāni, idioti, gobzemblēži, dauni, praida tÅ«kstoši ar maziem bÄ“rniem pie rokas, interneta dziļi aprobežoto troļļu simti, pusizglÄ«totie “eksperti”, “Delfi” iluzoro “Versiju” jaunie speciālisti, “Satori” perversiju bedres pietaisÄ«tāji, jauno žurnālistu kāpostgalvas. Skolotāju “nopelns” noteikti ir amorālie tipi valdÄ«bā un parlamentā (“Petraviču [valsts apkrāpÄ“ju] sargā (!?) trauslais lÄ«dzsvars valdÄ«bā”). Bez skolotāju lÄ«dzdalÄ«bas nebÅ«tu masveidÄ«gi pretÄ«gā attieksme pret tādām cilvÄ“cÄ“ svÄ“tām vÄ“rtÄ«bām kā brÄ«vÄ«ba, neatkarÄ«ba, suverenitāte. Skolotāji noteikti ir lÄ«dzvainÄ«gi organizÄ“tās noziedzÄ«bas plÅ«dos, masveida zagšanā (to vislabāk zina skolu direktoru mafijas).

Nav nepieciešams runāt par izņēmumiem. Nekādā gadÄ«jumā visi skolotāji vienādā mÄ“rā ir sastrādājuši tik tikko minÄ“tos un citus “nopelnus”. Tas ir pašsaprotams. Jārunā ir par kopÄ“jo devumu, kas nosaka latviešu tautas šodienas kolektÄ«vo seju, uz kuru nav ieteicams skatÄ«ties spogulÄ«, ja nav vÄ“lÄ“šanās paģībt un saglabājusies zināma pašcieņa.