Iesaki rakstu:

ApsÅ«dzÄ“tā Daiņa RÅ«tenberga aizstāvja – zvÄ“rināta advokāta Alda Allika tiesas debašu runa kriminālprocesā Nr. 11087040214 RÄ«gas pilsÄ“tas Vidzemes priekšpilsÄ“tas tiesā 2015.gada 10.augustā.

Godātā tiesa! Visupirms izsaku pateicÄ«bu savam kolÄ“Ä£im Mārtiņam KvÄ“pam par viņa brÄ«vprātÄ«go iesaistÄ«šanos Daiņa RÅ«tenberga aizstāvÄ«bā un par šajā lietā nozÄ«mÄ«go Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu analizÄ“šanu un izvÄ“rtÄ“šanu! Pateicoties kolÄ“Ä£a dalÄ«bai un sniegumam, man ir bijis iespÄ“jams pievÄ“rst nepieciešamo uzmanÄ«bu šajā lietā ne mazāk svarÄ«gajiem starptautisko tiesÄ«bu, Latvijas valsts un konstitucionālo tiesÄ«bu, kā arÄ« Latvijas vÄ“stures un politikas jautājumiem.

Godātā tiesa!

[1] Ir ļoti svarīgi atcerēties 2014.gada 10.marta piketa kontekstu.

1. Piketa konteksts ir tāds, ka tas notika tā brīža Ä£eopolitisko notikumu viskarstākajā laikā. Pikets nenotika Maskavā vai kaut kur citur Krievijā. Pikets notika RÄ«gā. Latvijā. Eiropas SavienÄ«bā. Piketa dalÄ«bnieki vicināja Krievijas karogus un bļāva “Rossija! Rossija!”. Piketā izkliegtie saukļi “BrÄ«vÄ«bu Krimai!” un “Rokas nost no Krimas!” nebija aicinājums nepieļaut un pārtraukt tai laikā notiekošo Krimas okupāciju un aneksiju. Gluži pretÄ“ji – tas bija publisks nepārprotams atbalsts šÄ«m Krievijas veiktajām darbÄ«bām.

Šajā sakarā ir bÅ«tiski konstatÄ“t, ka Krimas kā Ukrainas teritorijas daļas okupācija un aneksija ir starptautisks noziegums. OkupÄ“jot un anektÄ“jot Krimu, Krievija ir pārkāpusi vienu no svarÄ«gākajiem starptautisko tiesÄ«bu principiem – agresijas aizliegumu.

Agresijas aizliegums kopš Pirmā pasaules kara beigām pieder pie moderno starptautisko tiesÄ«bu pamatprincipiem, t.s. jus cogens normām. ŠÄ«m normām nav nekādu izņēmumu. Tās ir saistošas visām atzÄ«tām valstÄ«m, neatkarÄ«gi no tā, vai kāda valsts to vÄ“las vai nÄ“.

Agresijas aizlieguma principa pārkāpums bija arÄ« viens no pamatiem apsÅ«dzÄ«bām, kuras tika izvirzÄ«tas pret nacistiskās Vācijas vadÄ«tājiem Nirnbergas prāvā. Agresijas aizlieguma principu pārkāpa arÄ«, piemÄ“ram, Irāka, 1990. – 1991.gadā okupÄ“jot un anektÄ“jot Kuveitu. Toreiz starptautiskā sabiedrÄ«ba spÄ“ja šÄdu noziegumu pārtraukt. Ne vienmÄ“r tas ir iespÄ“jams uzreiz. TomÄ“r starptautisks noziegums ir un paliek tāds arÄ« tad, ja tas turpinās ilgāku laiku.

Krievijas Ä«stenotās Krimas okupācijas un aneksijas atzÄ«šana par starptautisku noziegumu un Krimas neatzÄ«šana par likumÄ«gu Krievijas sastāvdaļu atbilst vispārÄ“jam tiesÄ«bu principam ex iniuria ius non oritur{1}, kuru pārņēmusi demokrātiskā un civilizÄ“tā pasaule.

Tātad – Krievija Ä«stenoja vienu no vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, savukārt demokrātiskās Eiropas SavienÄ«bas dalÄ«bvalsts Latvijas galvaspilsÄ“tā RÄ«gā notika pikets šÄ« nozieguma atbalstam.

Tāda ir šÄ«s lietas “izejas pozÄ«cija”, no kuras jāsāk tās vÄ“rtÄ“šana.

2. Piketa konteksts ir tāds, ka 2014.gada marta notikumi Krimā katrā latvietī uzjundīja acīmredzamās paralēles ar 1940.gadu, kad Krievija (tolaik saukta par PSRS{2}) okupēja un anektēja Latviju:

- 1940.gada 21.jÅ«lijā Latvijā tika pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana. 2014.gada 6.martā Krimā tika nobalsots par pievienošanos Krievijai;

- Latvijā jau atradās un vēl papildus ieradās Padomju Savienības bruņotās vienības. Krimā jau atradās un vēl papildus ieradās Krievijas bruņotās vienības;

- 1940.gada 5.augustā PSRS Augstākā Padome apstiprināja Latvijas uzņemšanu Padomju SavienÄ«bā. 2014.gada 21.martā Krievijas Federācijas padome apstiprināja Krimas un Sevastopoles iekļaušanu Krievijas sastāvā.

Latvijas okupācijas un aneksijas rezultātā mÅ«su tautai un mÅ«su zemei ilgstoši ticis nodarÄ«ts ārkārtÄ«gi smags kaitÄ“jums. TādÄ“jādi pikets vienlaikus pauda arÄ« necieņu pret latviešu tautu un tās ciešanām.

3. Piketa konteksts ir tāds, ka to rÄ«koja partija “Latvijas Krievu savienÄ«ba” (agrākā “PCTVL”). Vispārzināms ir fakts, ka tās lÄ«dzpriekšsÄ“dÄ“tāja ir Tatjana Ždanoka. 1989.gadā iesaistÄ«jās InterfrontÄ“. Savulaik – Komunistiskās partijas biedre (arÄ« pÄ“c 1991.gada). AktÄ«vi cÄ«nÄ«jās pret Latvijas Republikas valstiskās neatkarÄ«bas atjaunošanu.

4. Piketa konteksts aptver arÄ« stāvokli, kādā vispār atrodas mÅ«su valsts vairāk nekā 20 gadus pÄ“c tās neatkarÄ«bas de jure atjaunošanas.

Komunistiskā okupācijas režīma postošÄs sekas joprojām ir spilgtas. Latviešu tautas garÄ«gie spÄ“ki, kultÅ«ra, morāle, valoda un nacionālā pašapziņa lielā mÄ“rā sagrauti. Par noziegumiem pret latviešu tautu pie atbildÄ«bas ir saukts retais. Latvijas deokupācija un dekolonizācija nenotika. ArÄ« lustrācija – nÄ“.

Vairāk nekā 20 gadus pÄ“c Latvijas okupācijas de jure beigām referendumā konstatÄ“jām, ka ir milzÄ«gs skaits balsstiesÄ«go (tātad – Latvijas Republikas pilsoņu), kuri nobalsoja par krievu kā otras valsts valodas statusa noteikšanu SatversmÄ“. Kuri tādÄ“jādi rÄ«kojās pretvalstiski un antikonstitucionāli{3}. Kuri tātad ir latviešu tautai un valstij nelojāli un kurus režisors Alvis Hermanis pamatoti nosauca par “nodevÄ“jiem”{4}. Joprojām mums pieprasa visiem nepilsoņiem un viņu pÄ“cnācÄ“jiem automātiski, bez izņēmumiem piešÄ·irt Latvijas Republikas pilsonÄ«bu. Jau tā – acÄ«mredzami pārāk dāsni izdāļāto.

Vairāk nekā 20 gadus pÄ“c okupācijas de jure beigām valstsnācijai joprojām ir jātaisnojas un jāskaidro, ka šÄ« ir latviešu nacionāla valsts un ka latviešu nācija šeit atrodas pati savā zemÄ“.

5. Turklāt šÄda piketa rÄ«košana RÄ«gā bija kārtÄ“jais posms tādu sistemātisku darbÄ«bu Ä·Ä“dÄ“, kuras vÄ“rstas uz Latvijas demokrātiskās iekārtas un faktiskās neatkarÄ«bas vājināšanu un graušanu. VÄ“l un vÄ“l jāuzsver – vienlaikus tiešÄ veidā atbalstot un slavÄ“jot Krievijas Ä«stenotu smagu starptautisku noziegumu pret Ukrainu.

[2] Tāds, ļoti koncentrÄ“ti izklāstot, ir šÄ« piketa konteksts. Un šis konteksts ir cieši jāpatur prātā, jo tas vistiešÄkajā veidā attiecas uz pašu galveno jautājumu šajā tiesas zālÄ“ – ir vai nav šajā lietā konstatÄ“jamas Dainim RÅ«tenbergam inkriminÄ“tā noziedzÄ«gā nodarÄ«juma sastāva pazÄ«mes?

[3] Lai pareizi atbildÄ“tu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatceras, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionālā valsts. Tāds ir mÅ«su valsts pamats, tās veidošanas un pastāvÄ“šanas mÄ“rÄ·is un jÄ“ga. Šo Latvijas valsts mÄ“rÄ·i uzturÄ“t un aizstāvÄ“t ir ne tikai valsts un pašvaldÄ«bu, to institÅ«ciju, amatpersonu un ierÄ“dņu, bet arÄ« katra Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionāls pienākums. ArÄ« katram pastāvÄ«gajam iedzÄ«votājam ir pienākums to atzÄ«t un respektÄ“t.

Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionālais pienākums, citustarp, nozīmē:

• gādāt par to, lai valsts pamati netiktu vājināti un grauti;

• pastāvÄ«gi uzturÄ“t valsti, tās demokrātisko iekārtu;

• cienÄ«t valsts nacionāli kulturālo identitāti – latviešu nācijas vÄ“sturi, latviešu valodu un kultÅ«ru;

• lietot valsts valodu kā kopÄ“jo saziņas valodu;

• bÅ«t lojāliem pret latviešu nacionālo valsti;

• uzturÄ“t un aizstāvÄ“t valsts pamatvÄ“rtÄ«bas, bÅ«t atbildÄ«gam, principiālam un drosmÄ«gam un vÄ“rsties pret savas demokrātiskās un nacionālās valsts pamatvÄ“rtÄ«bu apdraudÄ“jumu.

Tātad – aktÄ«vi rÄ«koties, nevis sÄ“dÄ“t un gaidÄ«t, ka to darÄ«s kāds abstrakts vai konkrÄ“ts cits.

Taču pats galvenais pamats un vienÄ«gais garants latviešu nācijas pastāvÄ“šanai “cauri gadsimtiem” ir pašas latviešu nācijas un katra valstsnācijai piederÄ«gā nepārprotami pausta, vārdos un darbos apliecināta griba. Proti, politiski katru dienu un katru brÄ«di katrs latvietis izvÄ“las un ar saviem vārdiem un darbiem gan sev un pārÄ“jiem latviešiem, gan arÄ« visiem citiem pauž un apliecina, vai latvieši joprojām:

• grib pastāvÄ“t kā nācija (tai skaitā – saglabāt un uzturÄ“t savu valodu, kultÅ«ru, vÄ“sturi) un vai

• vÄ“las saglabāt savu nacionālu valsti.

Valsts – tā ir mÅ«su summa. Un katrs pats šajā summā atbild par sevi kā saskaitāmo.

Latviešiem nav aiz muguras neviena cita zeme, cita etniskā dzimtene. Latviešiem visā plašajā pasaulÄ“ nav nevienas pašas citas vietas, uz kurieni atkāpties. TāpÄ“c jau latviešiem ir tas “bÅ«t vai nebÅ«t” jautājums, kuru dažkārt nepamatoti dÄ“vÄ“ par pārmÄ“rÄ«bu jeb radikālismu.

[6] Bez tam jāsaprot, ka, lai gan demokrātiskas valsts viena no pamatvÄ“rtÄ«bām ir tolerance, tomÄ“r tolerance – tas nav nekritisks, bezierunu akcepts pilnÄ«gi visam pÄ“c kārtas un kopumā. Nekāda tolerance nav pieļaujama pret ideoloÄ£iju, propagandu un rÄ«cÄ«bu, kas apdraud mÅ«su valsti, mÅ«su tautu un mÅ«su konstitucionālās pamatvÄ“rtÄ«bas. ArÄ« starptautiska nozieguma atbalstam un slavÄ“šanai nav nekāda sakara ar demokrātiju.

KonkrÄ“tais pikets gan Krievijas Ä«stenoto starptautisko noziegumu atbalstÄ«ja un slavÄ“ja, gan arÄ« Latvijai kā nacionālai un demokrātiskai valstij centās kaitÄ“t. Notikušo varÄ“tu salÄ«dzināt, piemÄ“ram, ar piketa sarÄ«košanu 2015.gada janvārÄ« ParÄ«zÄ“ “Islāma valsts” atbalstam. Kā norādÄ«jis profesors Leons Taivāns, Krievija uzsāka un Ä«steno tikpat necivilizÄ“tu karu kā “Hamas”, “Hezbollah” un “Islāma valsts”; karu, kurš ir nepieteikts, bez noteiktām robežām, bez ŽenÄ“vas konvenciju ievÄ“rošanas un ar murgainu ideoloÄ£iju{5}.

Demokrātiskas valstis nepieļautu, ka vispār tiek rÄ«kots un notiek šÄds pikets. Nepieļautu piketa vai citu demokrātijas instrumentu publisku izmantošanu antidemokrātiskiem, antikonstitucionāliem, prettiesiskiem mÄ“rÄ·iem.

[7] Saskaņā ar Satversmes 116.panta pirmo teikumu personas tiesÄ«bas uz vārda brÄ«vÄ«bu un paust savus uzskatus (Satversmes 100.pants) un tiesÄ«bas uz valsts aizsardzÄ«bu iepriekš pieteiktu miermÄ«lÄ«gu sapulču, gājienu un piketu brÄ«vÄ«bai (Satversmes 103.pants) nav absolÅ«tas. Tās var ierobežot, ja ir jāaizsargā citu cilvÄ“ku tiesÄ«bas, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrÄ«bas drošÄ«ba, labklājÄ«ba un tikumÄ«ba.

Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu konvencijas 17.pantā noteikts, ka neviena persona nevar izmantot vienas šajā konvencijā noteiktās tiesÄ«bas (piemÄ“ram, tās 10.pantā noteikto vārda brÄ«vÄ«bu), lai ierobežotu vai likvidÄ“tu citas šajā konvencijā noteiktās tiesÄ«bas. Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesa šo demokrātisko brÄ«vÄ«bu ļaunprātÄ«gas izmantošanas aizliegumu saprot tā, ka demokrātiskās brÄ«vÄ«bas nevar tikt izmantotas, lai veicinātu vai attaisnotu prettiesiskus, totalitārus, antidemokrātiskus mÄ“rÄ·us{6}.

[8] Tie, kuri RÄ«gā 2014.gada 10.martā ar Krievijas karogiem, plakātiem, bļaušanu un vispār ar šÄda piketa rÄ«košanu pauda savu kvÄ“lu atbalstu vienam no smagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, kāds pasaulÄ“ vispār pastāv (pie tam – tādam noziegumam, ko pÄ“c bÅ«tÄ«bas tā pati valsts savā laikā bija pastrādājusi pret Latviju), nevar atsaukties uz un aizbildināties ar demokrātiju, cilvÄ“ktiesÄ«bām, vārda brÄ«vÄ«bu. Prettiesiska, antikonstitucionāla rÄ«cÄ«ba – arÄ« tad, ja tā ir paslÄ“pta aiz cilvÄ“ktiesÄ«bu, vārda brÄ«vÄ«bas un demokrātijas lozungiem – ir un paliek prettiesiska, antikonstitucionāla rÄ«cÄ«ba. Šis pikets viennozÄ«mÄ«gi bija demokrātijas nelabticÄ«ga, ļaunprātÄ«ga izmantošana, demokrātijas graušana “no iekšpuses”, izsmiešana.

[9] Dainis RÅ«tenbergs par aculiecinieku šim piketam kļuva garāmejot, nejauši.

Dainim radies iekšÄ“js protests pret agresorvalsts simbola izmantošanu un Latvijas pamatvÄ“rtÄ«bu zaimošanu, apdraudÄ“šanu.

Dainis sajuta to, ko mÅ«su tautas un mÅ«su valsts iekšÄ“jie un ārÄ“jie ienaidnieki regulāri, sistemātiski cenšas izskaust. Proti, viņš identificÄ“jās un solidarizÄ“jās ar savu valsti. Un vienlaikus viņš arÄ« sajuta vÄ“lmi paust savu pilsonisko un demokrātisko stāju, nosodot pret Ukrainu pastrādāto starptautisko noziegumu. Pret noziegumu, kuru atbalstÄ«ja un slavināja piketa dalÄ«bnieki, tostarp arÄ« konkrÄ“tais karoga vicinātājs.

[10] Dainis kļuva par aculiecinieku ne tikai pašam piketam, bet arÄ« tam, ka valsts un RÄ«gas pašvaldÄ«bas institÅ«cijas un amatpersonas nav savu konsitucionālo pienākumu un uzdevumu augstumos. Dainis redzÄ“ja piketā notiekošo un to, ka ne pašvaldÄ«bas, ne valsts vara nerÄ«kojas adekvāti, atbilstoši Satversmei (pirmā pieļāva, akceptÄ“ja šÄda piketa rÄ«košanu, bet otrā – nepārtrauca un neizbeidza tā norisi).

Vai Dainim, to redzot, bija tiesÄ«bas rÄ«koties pašam? Jā! Tās bija ne tikai Daiņa tiesÄ«bas. Tas bija Daiņa kā Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionālais pienākums.

Dainis rÄ«kojās impulsÄ«vi, taču – satversmÄ«gi. Viņš Ä«stenoja savas tiesÄ«bas un pildÄ«ja savu pienākumu.

Es uzsveru – Dainis RÅ«tenbergs rÄ«kojās satversmÄ«gi.

[11] Parasti jau latvieši cenšas šÄdiem pasākumiem pat tuvumā nerādÄ«ties. Latvieši parasti sēž mājās, piecieš pazemojumu. Piecieš savā valstÄ« notiekošÄs pretlatviskās un pretvalstiskās izdarÄ«bas. Ja nu tomÄ“r sanāk iet garām, tad met apkārt lielu, lielu lÄ«kumu. Jebkurā gadÄ«jumā – cieš klusu.

Gluži tāpat kā latviešu vairākums Latvijas okupācijas laikā. Toreiz pamatnācija te cieta klusu. Daudzi cieta vÄ“l vairāk, jo neklusÄ“ja.

Jāatceras, ka latviešiem 2.pasaules karš nebeidzās ne 8., ne 9.maijā, ne arÄ« citā 1945.gada datumā. Latviešu izpratnÄ“ tā toreiz bija krievu staļinistu uzvara pār vācu hitleristiem. Tā nebija Latvijas uzvara. BrÅ«no cilvÄ“ciņu vietā atkal atgriezās sarkanie cilvÄ“ciņi. Hitleru atkal nomainÄ«ja Staļins. Gestapo vietā atkal atgriezās čeka.

Latviešiem 2.pasaules karš de jure beidzās 50 gadus vÄ“lāk. De facto tas vÄ“l šobaltdien nav beidzies. ŠÄ« kara un Latvijas okupācijas sekas attiecÄ«bā uz latviešu tautu vÄ“l nav pat pienācÄ«gi apjaustas un izvÄ“rtÄ“tas. Tās vÄ“l paaudžu paaudzÄ“m jutÄ«sim.

[12] Dainis bija apzinÄ«gs un drosmÄ«gs. Viņš demonstrÄ“ja, ka neļaus mÅ«su valstij un tautai darÄ«t pāri ar ideoloÄ£iskiem, informācijas un propagandas ieročiem. Žurnālistiem Dainis pÄ“c tam teica, piemÄ“ram, šÄdus vārdus:

- “Man nav jāklausās šÄdi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentÄ«šu vicinātāji!”{7};

- “Es rÄ«kojos, kā kārtÄ«gam latvietim klājas. Man nav nekas pret krieviem un Krieviju. Bet, kas tagad notiek Krimā, pret tatāriem... Un visas tās Jurija lentÄ«tes... Tā nedrÄ«kst bÅ«t”{8};

- “Sadzirdot, ka bļauj “Rossija”, “Rossija”, nodomāju – kas tad nu? Te taču ir RÄ«ga, Latvija, Eiropa, pat kultÅ«ras galvaspilsÄ“ta. Bet policisti vÄ“l stāv un šos apsargā”{9}.

Nekas viņa teiktajā nav tāds, kam es nevarētu piekrist.

[13] Kas Ä«sti notika policijā un prokuratÅ«rā? Kādu maizi tur Ä“da, kādu dziesmu tur dziedāja? Kā vispār šÄ« lieta, kura kopš iepriekšÄ“jās tiesas sÄ“des nu jau gluži vai folklorizÄ“jusies kā “salauztā slotaskāta krimināllieta”, tik tālu – lÄ«dz tiesai – vispār varÄ“ja nonākt?

Vai tiešÄm tas, ka ir celta un uzturÄ“ta šÄda apsÅ«dzÄ«ba, varÄ“tu nozÄ«mÄ“t, ka Dainim (viņam pašam un arÄ« citiem latviešiem par biedinājumu) tiek gatavota vÄ“sturiska misija – kļūt par pirmo politiski notiesāto Latvijas patriotu, par pirmo “sirdsapziņas cietumnieku” pÄ“c Latvijas neatkarÄ«bas atjaunošanas?

Nav tā, ka tas pilnÄ«bā izklausÄ«tos absurdi un neticami. Ceļš lÄ«dz tādai situācijai ir bruģēts diezgan ilgi un pamatÄ«gi:

1) ar Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu mazspēju un nereti pat pilnīgu nespēju;

2) vārda brÄ«vÄ«bas, cilvÄ“ktiesÄ«bu un demokrātijas aizsegā attaisnojot, nesodot un vispār pat ignorÄ“jot daudzus pret latviešu tautu un valsti vÄ“rstus naidÄ«gus, pazemojošus izteikumus un rÄ«cÄ«bu.

[14] Vai tiešÄm mums, latviešiem atkal tiek signalizÄ“ts – “palieciet savās vietās”? Vai tiešÄm mums, latviešiem – gluži tāpat kā okupācijas laikā – jācieš klusu un jācieš vÄ“l vairāk, ja neklusÄ“sim? Vai tiešÄm mums, latviešiem tikai jāsēž mājās un jāsagaida, ka pÄ“c vairākiem gadiem fašistiskie putinisti ar ļaunu prieku konstatÄ“s to pašu, ko Jozefs Gebelss 1935.gadā, proti, ka “demokrātijas lielākais joks ir tas, ka tā saviem nāvÄ«gākajiem ienaidniekiem pati ielika rokās tos lÄ«dzekļus, ar kuriem tā tika iznÄ«cināta”{10}?

[15] Pirms nepilniem 32 gadiem (1983.gada 15.decembrÄ«) Gunārs Astra savā pÄ“dÄ“jā vārdā tiesā vairākkārt izteica šÄdu frāzi: “Man sāp, un es jÅ«tos pazemots”.

Redzot, ko un kā visādi -iči, -ovi, -irsi, -mani, -oreni, -okas un tamlÄ«dzÄ«gie lÄ«dz šim ir pauduši un darÄ«juši, nesaņemot pretsparu, nereti tiešÄm pārņem tāda pati sāpju un pazemojuma sajÅ«ta kā okupācijas laikā.

Latviešiem beidzot ir jāpārvar pārāk ieilgušÄs, joprojām okupācijas laikus tik ļoti atgādinošÄs, gluži vai par paaudžu mantojumu vai lāstu kļuvušÄs sāpju, pazemojuma un bezspÄ“cÄ«bas sajÅ«tas un jālikvidÄ“ to cÄ“loņi. Ir jāsaņemas, jāpulcÄ“jas, jāliek kopā prāti un sirdis.

Šis kriminālprocess nebÅ«s bijis bezjÄ“dzÄ«gs un Daiņa ciestais pazemojums (tai skaitā – gandrÄ«z četras stundas ilgusÄ« viņa aizturÄ“šana policijas iecirknÄ«) bÅ«s viņa ziedojums uz mÅ«su tautas augšÄmcelšanās altāra, ja šo, demokrātiskā valstÄ« absurdo krimināllietu uztversim kā pamudinājumu domāt, runāt un rÄ«koties kā valstsnācijai. Kā cienÄ«giem šÄ«s zemes mantiniekiem. Kā tās saimniekiem. Pašiem sava, visas mÅ«su tautas un mÅ«su valsts likteņa lÄ“mÄ“jiem.

[16] Katra pasaules valsts ir unikāla un atšÄ·iras no citām visupirms ar nosaukumu un valsts simboliem, tostarp – valsts karogu. Valsts karogs ir arÄ« nacionālās piederÄ«bas zÄ«me, kuru lietojot konkrÄ“ts cilvÄ“ks apliecina savu saistÄ«bu ar konkrÄ“to valsti. Karogu lietojot, cilvÄ“ks identificÄ“ sevi ar tām vÄ“rtÄ«bām, kuras konkrÄ“tās valsts karogs simboliski atspoguļo. Tas izriet arÄ« no jÄ“dziena “valsts karoga zaimošana” skaidrojuma, kuru sniegusi Latvijas valsts karoga likuma projekta autore Sintija Stipre – “tÄ«ša, apzināta un publiski veikta darbÄ«ba, kas ir pretrunā ar sabiedrÄ«bā vispārpieņemtām morāles normām, nolÅ«kā paust negatÄ«vu personisko attieksmi pret valsts simbolu un vÄ“rtÄ«bām, ko tas iemieso”{11}.

Vai nav zÄ«mÄ«gi tas, ka Daiņa rÄ«cÄ«bu, vÄ“rstu pret Krievijas karoga vicināšanu, par cietušo atzÄ«tā persona vÄ“rtÄ“ja kā “valsts karoga zaimošanu”? Daži Latvijas masu informācijas lÄ«dzekļi šo personu joprojām kļūdaini raksturo kā uz to piketu speciāli atbraukušu no Maskavas. Daudzi latvieši joprojām nespÄ“j aptvert, ka šeit no 1945.gada dzÄ«vojošs cilvÄ“ks tik ļoti neorientÄ“jas laikā un telpā.

Es nekādā ziņā neapgalvoju, ka, protestÄ“jot pret tām “vÄ“rtÄ«bām”, kuras Krievijas karogs mÅ«sdienās simbolizÄ“ jau kopš nežēlÄ«gajām asinspirtÄ«m ÄŒečenijā un Gruzijā, mums vajag Krievijas karogus plÄ“st vai citādi bojāt. Vai ka tos vajag dedzināt – kā to izdarÄ«ja ar Latvijas karogu, piemÄ“ram, Vladimira Žirinovska vadÄ«tās Krievijas Liberāli demokrātiskās partijas jaunatnes organizācijas pārstāvji 1998.gada 4.augustā{12}.

SvarÄ«gs šajā lietā ir kaut kas cits. Proti, notikumi Krimā sākās ar to, ka ielās parādÄ«jās cilvÄ“ki ar svešas valsts, Krievijas karogiem. PÄ“c tam jau – cilvÄ“ki maskās un ar ieročiem. TāpÄ“c vien gandrÄ«z vienlaicÄ«gā bļaujošu un Krieviju atbalstošu cilvÄ“ku grupas parādÄ«šanās RÄ«gas centrā ar šÄ«s pašas agresorvalsts karogiem rokās tajā brÄ«dÄ« nekādā ziņā nebija vÄ“rtÄ“jama kā nejauša sagadÄ«šanās vai neizdevies joks.

[17] PÄ“c bÅ«tÄ«bas Krievijas karogs tajā piketā bija tikai un vienÄ«gi materiāls, simbolisks instruments politiskā diskusijā. Slotas kāta, pie kura agresorvalsts simbols – karogs – bija piestiprināts, salaušana (lai arÄ« negribÄ“ta) simboliski kļuva pat tikpat materiālu atbildi šajā diskusijā. Tātad, uz politisku nostāju, kas izpaudās rÄ«cÄ«bā (proti, agresorvalsts karoga vicināšanā), politiskās diskusijas ietvaros tika atbildÄ“ts ar adekvātu pretrÄ«cÄ«bu (karogu turošÄ slotas kāta salaušanu).

Daiņa sniegtā atbilde bija samÄ“rÄ«ga. Tā neizraisÄ«ja nekādus tālejošus tiesÄ«bu pārkāpumus (no juridiskā viedokļa nesamÄ“rÄ«ga un lÄ«dz ar sodāma varÄ“tu bÅ«t, piemÄ“ram, smagu miesas bojājumu nodarÄ«šana karoga vicinātājam).

Tā piketa rÄ«kotāji un dalÄ«bnieki (tostarp – šajā kriminālprocesā par cietušo atzÄ«tā persona) demokrātiju izmantoja negodprātÄ«gi, ļaunticÄ«gi, prettiesiski, antikonstitucionāli. Pikets bija politiska akcija. BļāvÄ“ji un Krievijas karogu vicināji viennozÄ«mÄ«gi atbalstÄ«ja un slavÄ“ja agresorvalsts Krievijas rÄ«cÄ«bu, tās starptautisko noziegumu pret Ukrainu. Un vienlaicÄ«gi netieši piedraudÄ“ja mÅ«su tautai un valstij.

Freidiski izsakoties, Krievijas karogs tajā piketā bija kā tāds falls, kuru vienlaicÄ«gi ar Ukrainas izvarošanu tā paša tÄ“viņa sugas brāļi vicināja savulaik, 1940.gadā lÄ«dzÄ«gi izvarotās Mātes Latvijas priekšÄ.

[18] ApsÅ«dzÄ«ba Dainim celta par “svešas mantas tÄ«šu bojāšanu”. Bet kas tad šajā gadÄ«jumā ir tā “svešÄ manta”?

Faktiski par “svešu mantu” šÄ« kriminālprocesa kontekstā ir izrādÄ«jusies latviešu nacionālā un demokrātiskā valsts. Sveša tā ir piketa rÄ«kotājiem un dalÄ«bniekiem (tostarp – par cietušo atzÄ«tajai personai).

Viņi un viņiem lÄ«dzÄ«gie to “tÄ«ši bojā” ar savām izdarÄ«bām.

Viņi joprojām neapjēdz, ka atradās nepareizā vietā un nepareizā laikā un rīkojās nepareizi, nosodāmi.

Viņi (un nevis Dainis Rūtenbergs) bija saucami pie atbildības tādām tiesībaizsardzības iestādēm, kuras atrodas pareizā vietā un pareizā laikā. Latvijas tiesībaizsardzības iestādēm, kuras konkrētās lietas apstākļus vērtē pēc Latvijas, nevis Maskavas laika.

[19] ŠÄ« lieta ir ļoti, ļoti nozÄ«mÄ«ga Latvijai. Tā nav banāla lieta par kaut kādu salauztu slotas vai pat karoga kātu. Tā ir lieta par starptautiska nozieguma novÄ“rtÄ“jumu. Tā ir lieta par Latvijas valsts un demokrātijas vÄ“rtÄ«bām.

Rezumējot:

1) Krimas okupācija un aneksija ir klajš starptautisko tiesÄ«bu pārkāpums, smags starptautisks noziegums;

2) piketa mÄ“rÄ·is bija atbalstÄ«t un slavÄ“t šo starptautisko noziegumu – analoÄ£isku šeit pat, Latvijā 1940.gadā notikušajam;

3) pikets bija vÄ“rsts uz valsts un sabiedriskās drošÄ«bas un demokrātiskas valsts iekārtas interešu apdraudÄ“jumu;

4) pikets bija vērsts pret Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām,

līdz ar to pikets bija prettiesisks, antikonstitucionāls.

Uzdrošinos cerÄ“t un ticÄ“t, ka 1918.gada 18.novembrÄ« proklamÄ“tās Latvijas Republikas tiesas savos nolÄ“mumos šÄ«s pamatvÄ“rtÄ«bas vienmÄ“r stingri uzturÄ“s, atbalstÄ«s un aizsargās. Un – ka šo vÄ“rtÄ«bu aizstāvi Daini RÅ«tenbergu šajā t.s. “salauztā slotaskāta krimināllietā” attaisnos!

__________________

{1} Sk. Satversmes tiesas 2007.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 10., 32. un 32.1 punktus.

{2} Vladimirs Putins ir skaidri un gaiši atzinis: “Krievu valsti (...) boļševiki vienkārši pārdÄ“vÄ“ja, Krieviju pārdÄ“vÄ“ja par PSRS. (...) Bet tā taču bija Krievija. Vienkārši – ar citu izkārtni” (Sk. piem. “Владимир Путин: СССР – это и есть Россия”: http://tomsk.fm/watch/263817).

{3} Sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014.gada 12.februāra sprieduma lietā Nr. A420577912, SA-1/2014 motīvu daļas atzinumus.

{4} Sk. http://www.tvnet.lv/…/410937-hermanis_18februara_referendum…

{5} Sk. Dace Kokareviča. “Vai aizliegs Ždanokas partiju?”, la.lv, 2014.gada 8.septembris – www.la.lv/vai-aizliegs-zdanokas-partiju

{6} Sk. piem. Eiropas CilvÄ“ktiesÄ«bu tiesas 2004.gada 16.novembra spriedumu lietā “Norwood pret Lielbritāniju”.

{7} Sk. http://www.la.lv/spontani-lavies-emocijam

{8} Sk. http://www.lsm.lv/…/krievijas-atbalsta-miitinja-pretiniekam…

{9} Turpat.

{10} Joseph Goebbels: Aufsätze aus der Kampfzeit. München, 1935, p.61.

{11} Sk. http://www.lvportals.lv/skaidrojumi.php?id=252955

{12} Sk. http://www.diena.lv/…/maskava-sadedzina-latvijas-karogu-103…