Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

CilvÄ“ku par „animal symbolicum” ieteica dÄ“vÄ“t izcilais vācu filosofs Ernsts KasÄ«rers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvÄ“ka apzÄ«mÄ“jums „animal rationale” neatbilst patiesÄ«bai par cilvÄ“ka bÅ«tÄ«bu. CilvÄ“ku no pārÄ“jām dzÄ«vajām radÄ«bām atšÄ·ir simbolizācijas kompetence. No visām dzÄ«vajām radÄ«bām tikai cilvÄ“ks spÄ“j uz realitāti lÅ«koties ar simbolu acÄ«m. Turklāt tie ir cilvÄ“ka paša radÄ«tie simboli. TādÄ“jādi cilvÄ“ka Å«nikums ir viņa radÄ«tais simboliskais universs. Simboliskais universs ir oriÄ£ināla dzÄ«ves interpretācija. Tāda oriÄ£ināla prasme nav citām dzÄ«vajām radÄ«bām.

Filosofa gudrā rekomendācija XXI gadsimta sākumā ir daudz aktuālāka nekā viņa dzÄ«ves laikā. Rietumu civilizācijas cilvÄ“ks ir kļuvis simbolu vergs. Racionālismu ir izkonkurÄ“jis iracionālisms. Tagad cilvÄ“ks vairāk tic simboliem nekā prāta slÄ“dzieniem. „Animal symbolicum” masveidÄ«ba ir Rietumu civilizācijas norieta pazÄ«me.

Totāla ir cilvÄ“ka simboliskā atkarÄ«ba (determinÄ“tÄ«ba). CilvÄ“ks faktiski nespÄ“j dzÄ«vot bez mākslÄ«gā vidutāja - simboliskā universa. CilvÄ“ks nespÄ“j ignorÄ“t vai atbrÄ«voties uz visiem laikiem no mākslÄ«gā vidutāja. Tā kodolā ietilpst valoda, mÄ«ts, māksla, reliÄ£ija, paražas, nacionālās tradÄ«cijas, ideoloÄ£ija. CilvÄ“kam organiski ir nepieciešamas lingvistiskās formas, mÄ«tu tÄ“li, mākslas poÄ“tika, reliÄ£iskie rituāli, nacionālie svÄ“tki. Tas viss ir piepildÄ«ts ar emocijām, ilÅ«zijām, sapņiem, fantāzijām. MÅ«sdienu modernajā terminoloÄ£ijā sakot, tas viss ir piepildÄ«ts ar virtualitāti.

Simboliskais universs ir katrai tautai. ArÄ« latviešu tautas dzÄ«vÄ“ simbolizācijai ir grandioza loma. Latvieši simbolisko jÄ“gu tiecas realizÄ“t pat arhitektÅ«rā. Nacionālās bibliotÄ“kas jaunā Ä“ka Pārdaugavā ir tipisks piemÄ“rs. Raiņa poÄ“tiskā inovācija „Stikla kalns” materializÄ“ta lielā celtnÄ“.

VienmÄ“r ir bijusi divÄ“jāda attieksme pret cilvÄ“ka simbolisko universu. ValdÄ«jusi sajÅ«sma par cilvÄ“ka radošajām spÄ“jām, nemitÄ«gi izdomājot jaunus mākslinieciskos tÄ“lus, atvasinot jaunus vārdus un protot ar valodu uzburt vilinošas ainas. ArÄ« filosofiskā doma un teoloÄ£iskā doma ir izpelnÄ«jusies sajÅ«smu par māku simboliskā manierÄ“ izskaidrot sarežģītus filosofiskos jautājumus, reliÄ£iskās mācÄ«bas tÄ“zes un reliÄ£iskos rituālus.

Rietumu civilizācijas filosofijas pirmsākumā ir vÄ“rojama tendence veidot simbolus tad, kad nākas tikties ar kaut ko transcendentālu, ko nav iespÄ“jams izskaidrot loÄ£iski cÄ“loniski. ŠÄ« tendence nebÅ«t nav zaudÄ“jusi aktualitāti. ArÄ« mÅ«sdienās tiekamies ar patiesÄ«bu kā zinātnisko teoriju un tiekamies ar patiesÄ«bu kā mÄ«tu, patiesÄ«bu definÄ“jot gan alegoriski, gan simboliski.

PiemÄ“ram, patiesÄ«bu par demogrāfiskās pārejas (1960-2050) cÄ“loni ir iespÄ“jams definÄ“t vienÄ«gi tÄ“laini nosacÄ«ti, jo patiesÄ«ba kā zinātniskā teorija par demogrāfiskās pārejas cÄ“loni nav iespÄ“jama. IdeoloÄ£ija vispār nav iespÄ“jama bez simbolizācijas. Visjaunākajos laikos populārajās „krāsainajās revolÅ«cijās” simbolizācija ir viens no galvenajiem instrumentiem tautas masu tracināšanā.

SengrieÄ·u filosofijā eidosa (redzamā, ārÄ“jā, idejas, formas) pāreja simbolos ir plaši izplatÄ«ta. Sokrāts vÄ“lÄ“jās „esamÄ«bas patiesÄ«bu” skatÄ«t nosacÄ«tos jÄ“dzienos, lai nekļūtu akls no patiesÄ«bas spilgtā starojuma. TomÄ“r simbols kā teorÄ“tiskās refleksijas priekšmets pirmo reizi ir sastopams tikai Kanta filosofijā. Viņa darbos ir runa par simbolu veidošanu kā realitātes izpratnes Ä«pašu paņēmienu. Pirms Kanta viduslaikos simbols kā noteikts fenomens, saprotams, bija pazÄ«stams. Taču tolaik simbols dominÄ“ja kā heraldiskās reprezentācijas lÄ«dzeklis grāfu, hercogu, firstu, kņazu, karaļu Ä£erboņos.

PozitÄ«va attieksme pret simbolisko universu ir pastāvÄ“jusi vienmÄ“r cilvÄ“ces vÄ“sturÄ“. Simboliskais universs tiek uzskatÄ«ts par garÄ«gās kultÅ«ras pamatu un garÄ«gās kultÅ«ras zelta fondu. Simboliskā universa kvalitāte un apjoms ir cilvÄ“ka un tautas kvalitātes un radošÄ potenciāla kritÄ“rijs. Latvieši to pilnā mÄ“rā apstiprinās. Latviešu pseidozinātniskajā „KultÅ«ras kanonā” ir iekļauta Lielvārdes josta. Tajā esot iekodÄ“ts latviešu tautas liktenis.

LÄ«dzās pozitÄ«vai attieksmei vienmÄ“r ir eksistÄ“jusi negatÄ«va attieksme. Tādā gadÄ«jumā uz simbolisko universu lÅ«kojas neslÄ“pti kritiski. Jau EpiktÄ“ts esot bÄ“dājies: „Tas, kas traucÄ“ cilvÄ“kam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Simboliskais skatÄ«jums deformÄ“ cilvÄ“ka zināšanas, priekšstatus, dažādus vÄ“rtÄ“jumus. CilvÄ“ks nonāk ilÅ«ziju, iedomu, iztÄ“les varā. Tas cilvÄ“kā stimulÄ“ neapmierinātÄ«bu ar sevi un apkārtÄ“jo vidi.

Pret cilvÄ“ka simbolisko domāšanu kā zināmu kroplÄ«bu izturÄ“jās Žans Žaks Ruso: „Domājošs cilvÄ“ks ir samaitāts dzÄ«vnieks”. Viņa ieskatā cilvÄ“ka attiešana no organiski dabiskā dzÄ«ves skatÄ«juma un pievÄ“ršanās dzÄ«ves simboliskajai apcerei neuzlabo cilvÄ“ka dabu.

Simboliskais universs tiek kritizÄ“ts par atraušanos no dzÄ«ves realitātes. Kritika savā ziņā ir pamatota. Saskatāma noteikta likumsakarÄ«ba: ja pieaug cilvÄ“ka simboliskā aktivitāte, tad pieaug cilvÄ“ka atraušanās no fiziskās realitātes. CilvÄ“ks arvien vairāk un vairāk iestieg simboliskajā sfÄ“rā un zaudÄ“ orientācijas spÄ“jas reālajā vidÄ“. MÅ«sdienās tas notiek ar t.s. interneta paaudzi. Ja Latvijas policijai darbinieku uzņemšanā regulāri ir jāpazemina fiziskās sagatavotÄ«bas prasÄ«bas, tad tas lielā mÄ“rā ir simboliskā universa „nopelns”. Jaunie puiši pie datora strauji pārvÄ“ršas infantÄ«los mÄ“nessÄ“rdzÄ«gajos.

Tik tikko minētajai likumsakarībai piemīt zināma vēsturiskā dinamika: jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ir pieaugusi simboliskā aktivitāte. Uzskatāmi tas redzams, piemēram, tādos simboliskā universa segmentos kā valoda un māksla.

Interese par valodas simboliskās semantikas perspektÄ«vām ir bijusi vienmÄ“r. Laika gaitā šÄ« interese ir pieaugusi. Zināma kulminācija tika sasniegta lingvistiskajā filosofijā XX gadsimtā, analizÄ“jot valodas nosacÄ«tÄ«bas problemātiku. Nostiprinājās uzskats, ka valoda vispirms apliecina jÅ«tas un afektus. Tikai pÄ“c tam valoda apliecina domas un idejas. Valodas praksÄ“ ir dažāda leksisko vienÄ«bu simboliskā semantika. Viena simboliskā semantika ir sastopama konceptuālajā valodā, loÄ£ikas valodā, zinātnes valodā. Cita simboliskā semantika ir sastopama emocionālajā valodā, sadzÄ«ves valodā.

Savukārt mākslas vÄ“sture uzskatāmi atspoguļo vÄ“sturisko pāreju no mimÄ“zes uz antimimÄ“zi. Mākslas atsacÄ«šanās no Ä«stenÄ«bas atdarināšanas (mimÄ“zes) un pievÄ“ršanās Ä«stenÄ«bas simboliski poÄ“tiskajai konstrukcijai izpaužas mākslas metožu un stilu vÄ“sturiskajā virzÄ«bā no klasicisma, romantisma, reālisma uz simbolismu, abstrakcionismu, sirreālismu, „jauno reālismu”, konceptuālismu, nosaucot nebÅ«t visus spilgtākos mākslas virzienus pārejā no mimÄ“zes uz antimimÄ“zi. Jo tuvāk mÅ«sdienām, jo izteiktāka ir vÄ“lÄ“šanās mākslu atraut no Ä«stenÄ«bas un mākslu pasludināt par Ä«stenÄ«bas izziņas galveno veidu, kā arÄ« pret mākslu izturÄ“ties kā pret autonomu realitāti. Postmodernisma kroplÄ«bās šÄ« vÄ“lÄ“šanās ir maksimāli apmierināta.

Nekādā gadÄ«jumā nedrÄ«kst aizmirst mākslas vÄ“sturisko virzÄ«bu uz savu sociālo statusu; proti, virzÄ«bu, kad sabiedrÄ«bā māksla kļuva māksla, nostiprinoties kā pašvÄ“rtÄ«bai, patstāvÄ«gam fenomenam un apziņas formai. Tas, ko mÄ“s pazÄ«stam kā mākslu, ilgus gadsimtus bija teicami izpildÄ«ts darbs attiecÄ«gajā amatā. Māksla bija attiecÄ«gā amatnieka augsta profesionālā meistarÄ«ba, bet nevis patstāvÄ«gs daiļrades fenomens. Tikai HÄ“geļa filosofijā bija pirmā tikšanās ar jÄ“dzienu „mākslinieciskais tÄ“ls”. Simbolizācijas lomu mākslā (garÄ«gajā kultÅ«rā vispār) sāka vispusÄ«gi analizÄ“t tikai XX gadsimtā.

XX gadsimta otrajā pusÄ“ uzvirmoja satraucoša diskusija par virtuālo realitāti. Ja agrāk bija tikai viena realitāte – dabas realitāte, tad tagad ir arÄ« otra realitāte – virtuālā realitāte. Virtualitāte liecina par objektiem vai stāvokļiem, kuri reāli neeksistÄ“, bet var rasties noteiktos apstākļos ar speciālas tehnoloÄ£ijas un tehnikas palÄ«dzÄ«bu.

Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti krasi saasina jautājumu par racionālisma un iracionālisma proporcijām cilvÄ“ka darbÄ«bā, uzvedÄ«bā un komunikācijā. Nākas saskatÄ«t bÄ«stamu apdraudÄ“jumu racionālismam, kas savukārt liecina par norietu, noslÄ«dÄ“jumu cilvÄ“ka garÄ«gajā satvarā.

Par racionālisma zudumu simbolu iracionālajā pasaulÄ“ uztraucās jau Ernsts KasÄ«rers. Bet tas bija XX gadsimta pirmajā pusÄ“, kad nebija jaunā parādÄ«ba – virtuālā realitāte. Tagad ir labi zināms, ka virtuālā realitāte apdraud tieksmi aizstāvÄ“t objektÄ«vu, absolÅ«tu, universālu patiesÄ«bu. CilvÄ“ks zaudÄ“ spriedumu patstāvÄ«bu. Ja par cilvÄ“ka galveno vÄ“rtÄ«bu uzskata idejisko neatkarÄ«bu, tad virtuālā realitāte degradÄ“ šo vÄ“rtÄ«bu. CilvÄ“ks savos spriedumos zaudÄ“ idejisko patstāvÄ«bu un nonāk virtuālās realitātes varā. Ne velti Latvijā 2018.gada septembrÄ« un oktobra sākumā sakarā ar 13.Saeimas vÄ“lÄ“šanām politiskajā aÄ£itācijā ļoti plaši izmantoja interneta sociālos tÄ«klus. Savukārt pÄ“c vÄ“lÄ“šanām valdÄ«bas sastādÄ«šanas nedēļās dominÄ“ja norāde uz „sarkanajām lÄ«nijām” – leksiski simboliska minitirāde bez jebkādas konkrÄ“tÄ«bas.

Novērtē šo rakstu:

0
0