Iesaki rakstu:

Anatolijam Gorbunovam [1] veltītais apjomā pamatīgais sējums apliecina, ka mēs joprojām negribam un/vai nevēlamies jēdzīgi runāt par vismaz pusgadsimtu ilgu periodu Latvijas vēsturē.

Aizdomas, ka grāmata "ValstsvÄ«rs Anatolijs Gorbunovs" ("Zvaigzne", 2020) ir šim cilvÄ“kam ārkārtÄ«gi komplimentāra, kļuva par pārliecÄ«bu 120. lappusÄ“, izlasot kinorežisora Jāņa Streiča vÄ“rtÄ“jumu. Proti, Gorbunovs "visu mūžu savā garā bijis krietns un sirdsgudrs cilvÄ“ks, kas nebija darÄ«jis itin neko, lai veidotu savu politisko karjeru. Viņu virzÄ«ja cÄ“lās dvÄ“seles aura".

Å…emot vÄ“rā, ka viena no grāmatas autorÄ“m ir Kārina PÄ“tersone, kas ilgus gadus bija amatpersonas tuvs lÄ«dzstrādnieks, a priori bija skaidrs, kādā gultnÄ“ šÄ«s gandrÄ«z 800 lappuses veidotas. TomÄ“r "cÄ“lās dvÄ“seles aura" vismaz mani, sarunvalodā izsakoties, piebeidza.

NeatbildÄ“ti paliek daudzi ļoti bÅ«tiski jautājumi. PiemÄ“ram, kā varÄ“ja gadÄ«ties, ka tik augstu posteni komunistiskās partijas hierarhijā (vietÄ“jās kompartijas ideoloÄ£iskais sekretārs) ieguva cilvÄ“ks, kurš "jau no piecu gadu vecuma" kalpojis kā ministrants katoļu baznÄ«cā (21. lpp.) un kura tÄ“va brālis nacistiskās okupācijas laikā kalpojis t.s. darba dienestā (25. lpp.). Šajā jautājumā neslÄ“pjas nedz kāds mājiens, nedz novÄ“rtÄ“jums, tomÄ“r partija principā pret savu "kadru" "tÄ«rÄ«bu" izturÄ“jās nopietni.

Un ko nozÄ«mÄ“ uz pašu Gorbunovu attiecinātais apgalvojums, ka sākotnÄ“ji viņš atradies "padomju ideālu varā" (7. lpp.)? Es nebÅ«t neapgalvoju, ka okupācijas gados nebija cilvÄ“ku, kuri patiešÄm ticÄ“ja oficiālajai ideoloÄ£ijai, tādi bija, tomÄ“r gribÄ“tos saprast, kas pašam Gorbunovam šie "padomju ideāli" bija.

Turklāt nav saprotams, kā šÄ« deklarÄ“tā ticÄ«ba saskan ar to, kas tiek teikts par situāciju, kad viņa vecāki zaudÄ“ja zemnieku saimniecÄ«bu: "Anatolijs gan to nesaka, tomÄ“r iespÄ“jams, ka netaisnÄ«bas sajÅ«ta par toreiz piedzÄ«voto nav rimusi visu mūžu. It Ä«paši jau tas kremta viņa vecākiem – viņi bÅ«tu saimniekojuši savā saimniecÄ«bā..." (32. lpp.) Tātad cilvÄ“ks iestājas partijā, lai sekotu "ideāliem", kas nodarÄ«juši pāri viņa vecākiem un acÄ«mredzot arÄ« pašam? ĪpatnÄ“ji.

Å…emot vÄ“rā, ka reliÄ£iozi noskaņotā Ä£imenÄ“ audzinātais Gorbunovs nevarÄ“ja nezināt, kā okupācijas režīms izrÄ«kojas ar BaznÄ«cu un kristietÄ«bu, pavisam jocÄ«gi skan viņa skaidrojums, ka "es komunisma cÄ“lāju kodeksā saskatÄ«ju to, ko manā bÄ“rnÄ«bā mācÄ«ja Dieva baušÄ¼os". (53. lpp.)

ŠÄdi var turpināt ilgi, tomÄ“r "sausais atlikums" manā izpratnÄ“ ir tāds, ka varoņa pašcenzÅ«ra saistÄ«ta ar to, ka viņš nesaprot, kā par bÅ«tisku savas dzÄ«ves daļu pastāstÄ«t. Un tas savukārt varÄ“tu bÅ«t saistÄ«ts ar to, ka Latvijas sabiedrÄ«ba joprojām par okupācijas periodu neko Ä«sti zināt negrib, proti, ja neskaita nostalÄ£iskas piezÄ«mes žanrā "PSRS laikā vismaz bija...", kopumā tas ir posms, par kuru runāt nav vÄ“rts, tāds kā "tukšums" posmā starp brÄ«vvalsti un tās atjaunošanu. Manuprāt, tas nav pareizi.

MÄ“s varam runāt, ja paturam prātā divus nosacÄ«jumus. Pirmkārt, tiem, kuri okupācijas periodā nav dzÄ«vojuši vai vismaz dzÄ«vojuši tik maz (šÄ« teksta autoru ieskaitot), ka nav Ä«sti nācies saskarties ar smagām izvÄ“lÄ“m, vajadzÄ“tu bÅ«t piesardzÄ«giem ar moralizÄ“šanu. "Es gan tā nekad nebÅ«tu darÄ«jis!", protams, ir labs apgalvojums, bet nepārbaudāms.

Otrkārt, izprast un analizÄ“t nenozÄ«mÄ“ attaisnot. Nedaudz vulgarizÄ“jot – ja es pÄ“tāmo totalitārās valsts elites pārstāvi uzreiz nenosaucu daudzos nesmukos vārdos, tas nenozÄ«mÄ“, ka es viņa rÄ«cÄ«bu leÄ£itimizÄ“ju. Savukārt mÄ“tāšanās ar nesmukiem vārdiem bez izpÄ“tes ir paviršÄ«ba. Īsi sakot, pareizi bÅ«tu tā, ka Gorbunovs varÄ“tu atklāti un saturÄ«gi izstāstÄ«t par to, kas bija kompartija, kā tā funkcionÄ“ja, kā un kāpÄ“c cilvÄ“ki tajā iestājās utt.

Jāpiebilst, ka Latvijā arvien vairāk pÄ“tnieku vÄ“las un māk rakstÄ«t par okupācijas režīmu, no vienas puses, neignorÄ“jot krāsas un nianses tajā, no otras puses, bez tik pamatÄ«gas "iejušanās otra ādā", ka tā jau kļūst par simpatizÄ“šanu.

PiemÄ“rs. "Spilgts piemÄ“rs bija LKP CK trešÄ sekretāra Jāņa Jurgena atstādināšana no amata 1946. gadā (1941. gadā un no 1949. lÄ«dz 1962. gadam viņš bija Latvijas Valsts universitātes rektors). To panāca VK(b)P CK Latvijas birojs – galvenokārt par kolektivizācijai un padomju lauksaimniecÄ«bas politikai veltÄ«to kritiku. Lai arÄ« pats J. Jurgens šÄ·ita pārbaudÄ«ts "kadrs" – latvietis ar PSRS pieredzi 20.–30.gados (..), tomÄ“r viņa darbÄ«ba uzraugus no Maskavas neapmierināja. (..) J. Jurgena atbildÄ«bas galvenā joma bija lauksaimniecÄ«ba, un viņš centās kaut nedaudz celt okupācijas varas prestižu lauku iedzÄ«votāju vidÅ«, trÄ«s punktos formulÄ“jot padomju ierÄ“dņa darba kodeksu: 1) nesit ar kulaku pa galdu; 2) nedzer šÅ†abi; 3) nepiesavinies cita mantu. (..) Viņš publiski uzdrošinājās pateikt, ka nacionālie partizāni "ir mÅ«su pašu latvieši"." [2]

Aprakstot Gorbunova nopelnus (un es tos neapšaubu) Latvijas valstiskuma atgÅ«šanas procesā, nereti tiek pieminÄ“ta viņa lielā pieredze "sistÄ“mā", kas ļāvusi labāk prognozÄ“t pretÄ“jās puses rÄ«cÄ«bu. Labi, bet kā šÄ« "sistÄ“ma" funkcionÄ“ja? Tas taču ir gan bÅ«tiski, gan interesanti! Bet nekā par to.

No vienas puses, Gorbunovs komunistiskās hierarhijas virsotnÄ“m sāka tuvoties laikā, kad režīms vairs tik asinskārs un vienlaicÄ«gi plānprātÄ«gs nebija kā pirmajās pÄ“ckara desmitgadÄ“s, tostarp ne tikai PSRS (1960. gadā iznāca poļu valodas vārdnÄ«ca 2 sÄ“jumos un tika Ä«paši uzmanÄ«ts, lai sadaļa "ļeņinisms" nebÅ«tu Ä«sāka par sadaļu "lemuri"). [3]

Tajā pašÄ laikā nevarÄ“tu teikt, ka Gorbunova kā kompartijas funkcionāra "ziedu laiki" bija gurdeni – laika posmā no 1981. gada lÄ«dz 1986. gadam par politiskiem "noziegumiem" tika arestÄ“ti 18 cilvÄ“ki. [4] Ko par to zināja un domāja Gorbunovs? Nezināja? Šaubos.

"Bijušais LPSR prokurora palÄ«gs Valdis Batarags, kurš pats piedalÄ«jies vairāku politisko lietu izmeklÄ“šanā un daudzās divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu prāvās uzturÄ“ja apsÅ«dzÄ«bas, kādā 1997. gada intervijā atklāti pateica, ka "disidentu vajāšanas" bija "politiskais pasÅ«tÄ«jums", "čeka politisku apsvÄ“rumu dēļ negribÄ“ja, lai kaut kur parādās tās vārds" un "Komunistiskā partija deva visus norādÄ«jumus"." [5]

Bieži dzirdÄ“ts apgalvojums, ka cilvÄ“ki veidoja karjeru okupācijas režīmā, lai "palÄ«dzÄ“tu savai tautai" utt. Negrasos strÄ«dÄ“ties – skat. iepriekš formulÄ“to pirmo nosacÄ«jumu. TomÄ“r tad noderÄ“tu pamatojums, ko konkrÄ“ti palÄ«dzÄ“t izdevās. PiemÄ“ram, ja Lietuvā okupācijas gados imigrācijas plÅ«smas bija mazākas, tad tas saistÄ«ts arÄ« ar to, ka "Lietuvā 1964. gada 30. martā Lietuvas KP CK pieņēma lÄ“mumu par svarÄ«gāko pilsÄ“tu – Viļņas, Kauņas, Šauļu, KlaipÄ“das un Panevēžas – paplašināšanās ierobežojumiem, attÄ«stot reÄ£ionālos ražošanas centrus". [6] Ja tā var teikt, apskatāmās grāmatas galvenais varonis nav izmantojis iespÄ“ju pastāstÄ«t par "nacionālkomunistu" nopelniem (es pat pieļauju, ka tādi bija).

KāpÄ“c manā tekstā tik liels uzsvars uz Gorbunova darbÄ«bu lÄ«dz neatkarÄ«bas atgÅ«šanai? Galu galā grāmatā ir interesantas nianses par Daiņa Īvāna vÄ“lmi pÄ“c 1991. gada augusta puča Gorbunovu no Augstākās padomes vadÄ«tāja posteņa atcelt (422. lpp.), tāpat par zināmu rÄ«vÄ“šanos Tautas frontes un t.s. radošÄs inteliÄ£ences aprindās (98., 132. lpp.) utt. ProblÄ“ma ir tā – ja stāstÄ«jums ir tik ļoti "safrizÄ“ts" vienā tā daļā, tad nav lielas pārliecÄ«bas, vai tas pats nav noticis arÄ« citās.

1. Anatolijs Gorbunovs - Latvijas Republikas Saeima

2. Gatis KrÅ«miņš. Latvijas vÄ“sture postkoloniālās perspektÄ«vas skatÄ«jumā: PSRS koloniālā politika Latvijā / Varas Latvijā. No Kurzemes hercogistes lÄ«dz neatkarÄ«gai valstij. LU AkadÄ“miskais apgāds, 2019, 614.–615. lpp.

3. Inostrannaja literatura, Nr. 8, 2016, 135. lpp.

4. Gints Zelmenis. Valsts drošÄ«bas komiteja un divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu politiskās represijas okupÄ“tajā Latvijā: izpÄ“tes iespÄ“jas. Totalitārisma sabiedrÄ«bas kontrole un represijas. VDK Zinātniskās izpÄ“tes komisijas rakstu 1. sÄ“jums. LU Latvijas vÄ“stures institÅ«ts, 2015, 86.–87. lpp. Turpat, 77.–78. lpp.

5. Sauļus Grībkausks. Padomju "ģenerālgubernatori". Komunistiskās partijas otrie sekretāri savienotajās republikās. Latvijas mediji, 2020, 279. lpp.