Iesaki rakstu:

SaistÄ«bā ar Artusa Kaimiņa nule izteikto publisko apņemšanos dibināt atkal jaunu politisko partiju, šodien publicÄ“jam dažus neatkarÄ«gās Latvijas aizvadÄ«to gadu politiskajiem staiguļiem veltÄ«tus fragmentus no pirms dažiem gadiem izdotās trÄ«ssÄ“jumu grāmatas MÅ«su vÄ“sture: 1985-2005.

Pirmā šÄ·elšanās – pa frakcijām

1990. gada Augstākā Padome bija pÄ“dÄ“jais Latvijas parlaments, kas vÄ“l netika vÄ“lÄ“ts pÄ“c partiju sarakstiem, – par kandidātu partejiskumu liecināja vien tas, vai vÄ“lÄ“šanās viņus atbalstÄ«ja Latvijas Tautas fronte (LTF) vai ne. LikumsakarÄ«gi, ka ievÄ“lÄ“tā Augstākā Padome sadalÄ«jās divās daļās – LTF deputāti un, tā teikt, citādi domājošie. Pirmie apvienojās Tautas frontes frakcijā, bet otrie izveidoja frakciju LÄ«dztiesÄ«ba, ko mÅ«sdienās mÄ“s raksturotu kā kreisu, bet tolaik tā tika uzskatÄ«ta par prokomunistisku un prokrievisku.

Par to, ka frakciju darbÄ«ba deviņdesmito gadu pašÄ sākumā bija, maigi izsakoties, ne pārāk organizÄ“ta, liecina kaut vai fakts, ka frakcijām atšÄ·irÄ«bā no vÄ“lāko gadu Saeimas nebija pat savu telpu. LTF frakcijas deputāti sÄ“des parasti rÄ«koja turpat parlamenta plenārsēžu zālÄ“ vai kādā telpā Augstākās Padomes komisiju Ä“kā, bet LÄ«dztiesÄ«ba pulcÄ“jās Politiskās izglÄ«tÄ«bas namā (tagadÄ“jā Kongresu namā), ko tai bija atvÄ“lÄ“jusi Latvijas kompartija.

VÄ“lāk gan LÄ«dztiesÄ«bai šÄdu pulcÄ“šanās vietas izvÄ“li nācās nožēlot: kad pÄ“c 1991. gada augusta puča kompartija tika aizliegta, tā zaudÄ“ja visus savus Ä«pašumus, Politiskās izglÄ«tÄ«bas namu ieskaitot. Rezultātā frakcija no nama automātiski tika izmesta un pāris mÄ“nešus varÄ“ja izbaudÄ«t bezpajumtnieka dzÄ«vi. LÄ«dztiesÄ«bas deputāti gan uzrakstÄ«ja AP Prezidijam iesniegumu, lÅ«dzot frakciju nodrošināt ar telpām, taču tautfrontiski noskaņotais Prezidijs ar lÅ«guma apmierināšanu diez ko nesteidzās. Pie telpām frakcija tika vien tad, kad tās deputāti bija piedraudÄ“juši pie parlamenta Ä“kas uzsliet teltis.

ProblÄ“mu netrÅ«ka arÄ« LTF frakcijā, kurā bija sapulcÄ“jušies cilvÄ“ki ar ļoti dažādām interesÄ“m un dažādiem uzskatiem. KamÄ“r uzdevums Nr.1 bija Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šana, tikmÄ“r viņiem daudz maz vÄ“l izdevās atrast kopÄ“ju valodu, taču pÄ“c augusta puča nesaskaņas jau auga augumā – sākumā par PilsonÄ«bas likuma izstrādi, bet vÄ“lāk arÄ« citos jautājumos.

DomstarpÄ«bas noveda pie tā, ka parasti balsojumos nekāda frakcijas disciplÄ«na nedarbojās un katrs balsoja pÄ“c saviem ieskatiem. Laikam visspilgtāk LTF frakcijā valdošo situāciju raksturoja deputāts Jānis Lagzdiņš: „BezjÄ“dzÄ«ba un neorganizÄ“tÄ«ba, kas valda frakcijā, vairs nav ciešama.” Viss notika likumsakarÄ«gi – vispirms virkne deputātu vienkārši izstājās no frakcijas, kļūstot par neatkarÄ«gajiem deputātiem, bet 1991. gada beigās „šÄ·eltnieki” izveidoja jaunu frakciju. Tā tika nokristÄ«ta par frakciju Satversme, jo, kā apgalvoja tās radÄ«tāji, frakcijas mÄ“rÄ·is esot valsts struktÅ«ras veidot uz Satversmes bāzes.

Taču ar frakcijām vien, protams, bija par maz: 1993. gada janvārÄ« par izveidošanos paziņoja LR Augstākās Padomes Latvijas Nacionālās neatkarÄ«bas kustÄ«bas (LNNK) biedru grupa – pirmā no vÄ“lāk pietiekami daudzskaitlÄ«gajām deputātu grupām. Tas bija savdabÄ«gs veidojums, kas deklarÄ“ja, ka tā dalÄ«bnieki – redzamākie grupas pārstāvji bija Andrejs Krastiņš un Aleksandrs Kiršteins – savas pašreizÄ“jās parlamenta frakcijas neatstāšot, bet to ietvaros centÄ«šoties realizÄ“t LNNK nostādnes visās jomās, cik nu vien tas iespÄ“jams.

LTF frakcija gan nebija vienÄ«gā, kuru jau AP laikos piemeklÄ“ja šÄ·elšanās liga. VÄ“lÄ“šanu apvienÄ«ba Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecÄ«bai sāka šÄ·obÄ«ties jau 1992. gada rudenÄ«, bet 1993. gada martā šÄ«s apvienÄ«bas parlamenta frakcija Saskaņa Latvijai sadalÄ«jās divās daļās: vispirms par atsevišÄ·as frakcijas izveidi paziņoja Jāņa Jurkāna vadÄ«tā Tautas saskaņas partija, bet pÄ“c tam savu frakciju izveidoja arÄ« EdvÄ«na Kides Tautsaimnieku apvienÄ«ba.

Savukārt izveidošanās laikā it kā gana viendabÄ«gā frakcija Satversme 1993. gada pavasarÄ«, tuvojoties pirmajām Saeimas vÄ“lÄ“šanām, izrādÄ«jās visnotaļ Ä«patns veidojums, kurā kaut kā bija sapulcÄ“jušies visdažādāko politisko spÄ“ku pārstāvji. Rezultātā 1993. gada martā frakcijas vadÄ«tāji Jānis Vaivads (kurš bija kļuvis par Latvijas ceļa valdes locekli), Oļegs Batarevskis un Einārs Cilinskis dabÅ«ja nolikt pilnvaras. Vietā tika ievÄ“lÄ“ti trÄ«s lÄ«dzpriekšsÄ“dÄ“tāji – Indulis Emsis no Latvijas Zaļās partijas, Aleksandrs Kiršteins no LNNK un Ä¢irts KrÅ«miņš no Saimnieciskās rosÄ«bas lÄ«gas. Savukārt lÄ«dzpriekšsÄ“dÄ“tāju posteņos neiekļuva vÄ“l viens Latvijas ceļa pārstāvis Dzintars Ä€biÄ·is un Jānis Freimanis no Latvijas Tautas frontes.

Nākamais parlamenta sastāvs (tāpat kā nākamie) jau bija gana erudÄ«ts frakciju izveidošanas jomā, un pÄ“c pirmajām atjaunotās Latvijas Saeimas vÄ“lÄ“šanām visas – kopskaitā astoņas – parlamenta frakcijas tika izveidotas samÄ“rā ātri. Un tikpat ātri gāja arÄ« ar nepieciešamo iekšÄ“jās organizācijas metožu apgÅ«šanu: tā, piemÄ“ram, 1993. gadā Andrejs Panteļējevs kā Latvijas ceļa frakcijas vadÄ«tājs jau bija apguvis nepieciešamo žestikulāciju, ar paceltas rokas Ä«kšÄ·a virzÄ«bu komandÄ“jot balsojumu, un mediji par to labu brÄ«di uzjautrinājās – lÄ«dz pierada tāpat kā paši deputāti.

Ķildnieki, staigātāji un jokupēteri

Jaunu partiju birums deviņdesmitajos gados bija ārkārtÄ«gi iespaidÄ«gs, un, tā kā sabiedrÄ«bā pazÄ«stamu cilvÄ“ku visām jaundibinātajām organizācijām nepietika, joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vÄ“stures Ä«sais kurss autoriem bija pamats paironizÄ“t: „Kas partijas lÄ«derim atlika – ņēma to, kas ir: muitnieku Geidānu, farizeju Ä’berliņu, firmas Pinansu FiramÄ«da bijušo sekretāri Gricacujevu, hokejista radinieku Hatuļevu, Haritonova paziņas Vošku un Komaru. BÅ«tu ierakstÄ«jis arÄ« Lakiju Klopu, taču pÄ“dÄ“jā brÄ«dÄ« no šÄ«s idejas atteicās, jo atcerÄ“jās, ka Stendzeniekam savulaik bija gadÄ«jušÄs Ä·ibeles ar viduslaikos mÄ“ra laikā mirušu kandidātu iekļaušanu sarakstos.”

Partiju čaklās dzimšanas apstākļos bieži vien gadÄ«jās pat dalÄ«ties biedros: piemÄ“ram, 1993. gada pavasarÄ« tika izveidota pirmā vÄ“lÄ“šanu apvienÄ«ba (kādām tolaik vÄ“l ir atļauts piedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanās) Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecÄ«bai, kurā strauji iekārtojās arÄ«… bariņš Latvijas Demokrātiskās darba partijas (LDDP) biedru – Vilnis EdvÄ«ns Bresis, EdvÄ«ns Kide, Aivars Dātavs. Faktiski tas nozÄ«mÄ“ja – vienas partijas biedri, no tās nemaz nedomājot izstāties, paziņoja, ka startÄ“šot vÄ“lÄ“šanās citas politiskas organizācijas sastāvā (jo arÄ« LDDP gatavojās kandidÄ“t vÄ“lÄ“šanās). Turklāt jucekli vÄ“l palielināja paziņojums, ka arÄ« ceļinieks Anatolijs Gorbunovs ilgu laiku esot bijis partijas „slepenais biedrs”. To izteica LDDP vadÄ«tājs Juris Bojārs – droši vien neveiksmÄ«gākais partiju vadonis mÅ«slaiku Latvijā kopā ar Aleksandru Kiršteinu, kurš dažus gadus vÄ“lāk no paša izlolotās Nacionālās reformu partijas priekšsÄ“dÄ“tāja (!) krÄ“sla pārmuka uz jaundibināto Tautas partiju.

VÄ“lÄ“šanās sÄ“dÄ“t uz iespÄ“jami lielāka partiju krÄ“slu skaita, cerot, ka palÄ«dzÄ“s ja ne viens, tad otrs, vispār bija raksturÄ«ga Latvijas politiskajai ainai deviņdesmito gadu pirmajā pusÄ“: tipisks piemÄ“rs bija LR Augstākās padomes LNNK deputātu grupa, kas izveidojās 1993. gada janvārÄ« – savas lÄ«dzšinÄ“jās frakcijas cienÄ«jamie politiÄ·i (Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins) gan neatstāja, taču, piemÄ“ram, solÄ«jās nopietni uzklausÄ«t LNNK tautsaimniecÄ«bas padomi, kurā bija arÄ« tādi „eksperti” kā Valdis Krisbergs un vÄ“lāk no LNNK izslÄ“gtais Joahims ZÄ«gerists. Turklāt reižumis nemaz nebija skaidrs, kurai partijai kurš politiÄ·is Ä«sti ir piederÄ«gs: kad 1994. gada oktobrÄ« Latvijas Zemnieku savienÄ«bas vecbiedru nodaļa izslÄ“dza no partijas vÄ“lāko bÄ“dÄ«gi slaveno labklājÄ«bas ministru, Austrālijas latvieti Jāni Riteni un Tupešu Jāni, kuri bija iesaistÄ«jušies Māra Gaiļa valdÄ«bā, izrādÄ«jās – nav saprotams, vai J. Ritenis vispār ir bijis LZS biedrs.

Papildus tam jau tolaik augstu vilni pirms katrām vÄ“lÄ“šanām sāka sist „ostÄ«šanās” pÄ“c perspektÄ«vāka politiskā spÄ“ka, kura sastāvā „iebraukt” nākamajā Saeimas vai pašvaldÄ«bas sastāvā: pirms 5. Saeimas vÄ“lÄ“šanām „draudzÄ“ties” ar tobrÄ«d ļoti svaigo un šÄ·ietami perspektÄ«vo Muļķu partiju nāca pat vÄ“lākais Saeimas priekšsÄ“dÄ“tājs Alfreds ÄŒepānis, savukārt savdabÄ«gu „staigāšanas” rekordu uzstādÄ«ja, piemÄ“ram, Normunds Grostiņš – 1993. gadā viņš darbojās Demokrātiskajā partijā, pÄ“c tās pārveidošanās par Demokrātisko partiju Saimnieks 1997. gadā iestājās Nacionālajā reformu partijā, mÄ“Ä£ināja Saeimā iekļūt no konservatÄ«vo partiju saraksta, tad uz brÄ«di atgriezās Demokrātiskajā partijā, 2002. gadā Saeimā mÄ“Ä£ināja iekļūt jau no Sociāldemokrātiskās labklājÄ«bas partijas saraksta, bet vÄ“l pÄ“c tam Eiroparlamenta vÄ“lÄ“šanās tikpat nesekmÄ«gi startÄ“ja no eiroskeptiÄ·u saraksta.

Tiesa, uz superstaigātāja nosaukumu tikpat labi varÄ“tu pretendÄ“t arÄ« Andris Ameriks – interneta portālos vienubrÄ«d pat notika politiÄ·a pārstāvÄ“to organizāciju uzskaitÄ«šana, kuras gala slÄ“dziens bija: „Komjaunietis – aktÄ«vists (neskaitu), Latvijas Komunistiskās partijas biedrs, lÄ«da pie Demokrātiskās Centra partijas dibināšanas (neskaitu), Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecÄ«bai, Tautas saskaņas partija, Demokrātiskā partija Saimnieks, Latvijas Demokrātiskā partija, Latvijas Pirmā partija.
Sešas partijas vismaz!!!”

Deviņdesmito gadu otrajā pusÄ“ politiskā „staigāšana” ne tikai pirms, bet arÄ« pÄ“c vÄ“lÄ“šanām kļuva patiešÄm iespaidÄ«ga: rekordists bija alu un dižkoku pÄ“tnieks Guntis Eniņš, kurš ZÄ«gerista partiju pameta jau pirmajā 6. Saeimas darba dienā (šo rekordu nu beidzot pārspÄ“jis „Olšteina sešinieks”).

Savukārt lielākais vienlaicÄ«gas „staigāšanas” gadÄ«jums datÄ“jams nevis ar slavenajiem „Šlesera piecÄ«šiem”, kas faktiski iznÄ«cināja Jāņa Jurkāna Tautas saskaņas partijas politisko nākotni (2004. gada februārÄ« uz Latvijas Pirmās partijas frakciju pārcÄ“lās deputāti ValÄ“rijs Karpuškins, Anatolijs Mackevičs, Pāvels Maksimovs, Vjačeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais), bet gan patālo 1996. gada jÅ«niju, - tad no ZÄ«gerista partijas aizgāja Saeimas deputāti Gunta Gannusa, Ojārs GrÄ«nbergs, Andris SaulÄ«tis, Jānis Strods, Māris RudzÄ«tis un Oļgerts Dunkers. Kopumā 1997. gada rudenÄ« divu gadu laikā Saeimā partijas piederÄ«bu bija mainÄ«juši jau 35 deputāti, un tas pats Jānis Jurkāns (kurš gan arÄ« nav pilnÄ«gi nevainÄ«gs politiskās uzticÄ«bas jomā) ironiski teica, ka jÅ«toties kā dizentÄ“rijas slimnieku palātā – „arÄ« tur visu laiku staigā”.

Ar laiku izrādÄ«jās, ka arÄ« „sava” politiskā spÄ“ka nodevÄ«bai ir iespÄ“jams atrast ļoti skanÄ«gus argumentus – un saglabāt politisko nākotni. PārbÄ“got no Latvijas ceļa uz jaundibināto Tautas partiju, šo metodi iemÄ“Ä£ināja Jānis Lagzdiņš un Dzintars Ä€biÄ·is. Savukārt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputāti Māris Gulbis un Ināra Ostrovska izdomāja tā – jā, viņi gan esot kopā ar pārÄ“jo Jauno laiku devuši zvÄ“restu baznÄ«cā, taču deputātu mandātus nenolikšot, jo „atteikšanās no 8. Saeimas deputāta mandāta bÅ«tu šo solÄ«jumu nodošana” (vÄ“l vÄ“lāk cits Jaunā laika nodevÄ“js Kārlis Šadurskis izdomāja, ka baznÄ«cā dots zvÄ“rests esot derÄ«gs tikai viena Saeimas sasaukuma laiku). VÄ“l vienu bijušo Jaunā laika pārstāvi Andreju Radzeviču no šÄdas „principialitātes” paušanas neatturÄ“ja pat Eināra Repšes publiski izteiktais „cÅ«ka”.

Turklāt, gadiem ejot, „staigātāji” saprata – jo skaļāki un „principiālāki” bÅ«s paziņojumi, jo labāk pašiem. Tipisks piemÄ“rs ir kādreizÄ“jais RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tājs, apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK biedrs Andris Ä€rgalis, par kura plāniem dibināt jaunu labÄ“ju partiju, ap kuru varÄ“tu vienoties daļa LC, Tautas partiju un TB/LNNK biedru, tika runāts jau kopš 2001. gada pavasara. Taču tā paša gada decembrÄ«, kad jau bija zināms, ka A. Ä€rgalis acÄ«mredzot iestāsies Tautas partijā, viņš no savas TB/LNNK izstājās ar paziņojumiem, ka partija esot nokļuvusi „sponsoru un intrigantu grupÄ“juma ietekmÄ“” un ka „TB/LNNK nekalpo ne valsts, ne tautas labā, bet amorāli izmanto svÄ“to TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai vārdu, lai partijas birokrātijas spice iegÅ«tu nelielu tautas atbalstu”.

Kuslie kārtÄ«bas ieviešanas mÄ“Ä£inājumi

Nevar gan teikt, ka gadu gaitā valstsvÄ«ri it nemaz nebÅ«tu domājuši par to, kā ierobežot gan „staigāšanu”, gan pārmÄ“rÄ«gu partiju vairošanos. Vismaz labas gribas pietika – deviņdesmito gadu sākumā Pasaules brÄ«vo latviešu apvienÄ«bas priekšsÄ“dis Gunārs Meierovics pat visā nopietnÄ«bā ieteica ierobežot partiju skaitu pamatÄ«gi un stingri: „Mums ir jāmācās no tām kļūdām, kādas Latvijas vÄ“sturÄ“ ir jau bijušas. Tagad ir ārkārtÄ«gi daudz partiju, un katra vÄ“lÄ“sies piedalÄ«ties ar saviem kandidātiem. Ir saprotama šÄ« daudzpartijÄ«ba, jo 50 gadus esat bijuši zem politiskās partijas diktatÅ«ras. Taču bÅ«tu jāpanāk, lai pieņemtu likumu, kas garantÄ“tu, ka Latvijā bÅ«tu tikai trÄ«s partijas – labā, kreisā un centra.”

No šÄdiem plāniem, protams, nekas nesanāca, toties 1995. gadā Saeima nolÄ“ma, ka kārtÄ«gā, oficiāli reÄ£istrÄ“jamā partijā bÅ«tu jābÅ«t vismaz 200 biedriem – un izrādÄ«jās, ka no 42 partijām tikai nedaudz vairāk kā desmit atbilst šim kritÄ“rijam: LZS ir 3348 biedri, LTF – 2002, maznodrošināto politiskajā apvienÄ«bā – virs 2000, LNNK – 1980, LDDP – 1551, TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai – 601, KristÄ«go demokrātu savienÄ«bā – 600, Latvijas ceļā – 453, Demokrātiskajā partijā – 416, LSDSP – 350, Tautsaimnieku politiskajā apvienÄ«bā – 214. Visbeidzot, J. ZÄ«gerista Tautas kustÄ«bā Latvijai, izrādÄ«jās, bija 12 tÅ«kstoši biedru veicinātāju, bet tikai 26 Ä«sti biedri.

Savukārt 2005. gadā likumdevÄ“ji nonāca pie pārliecÄ«bas, ka viņu apaļus desmit gadus atpakaļ pieņemtie nosacÄ«jumi partijām neko Ä«pašu nav mainÄ«juši un, izsakoties TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tāja un partijas veterāna Māra GrÄ«nblata presei teiktajiem vārdiem, „pārāk lielais partiju skaits jau kļūst par karikatÅ«ru un izsmiekla objektu”. Jaunais priekšlikums bija – palielināt partijas minimālo dibinātāju skaitu no diviem lÄ«dz pieciem simtiem, jo tÅ«kstotis jau vienalga neiešot cauri.

Un tā nu partiju un to biedru uzskaites kārtÄ«ba stingrāka gan kļuva, taču staigāšana nemazinājās – un, gadiem ejot, nekļuva un nekļuva mazāk jaunu partiju, uz kurām doties. Turklāt, gadiem ejot, jaunu partiju radÄ«tāji apÄ·Ä“rās arÄ« par nepieciešamÄ«bu meklÄ“t vienai vai otrai sabiedrÄ«bas daļai tÄ«kamas un simpātiskas idejas, - un te nu nepārspÄ“jams ilgus gadus izrādÄ«jās Ainārs Šlesers. Kad 1997. gada oktobrÄ« parādÄ«jās ideja, ka vajadzÄ“tu veidot vÄ“l kādu jaunu partiju, sākotnÄ“ji tika runāts par idejas autoriem – gados jauniem un turÄ«giem uzņēmÄ“jiem. Kad 1998. gada sākumā parādÄ«jās Jaunā partija, jau tika runāts par politisko spÄ“ku, kas nevis šÄ·elšot, bet vienošot – te bija gan Raimonds Pauls (kurš teicās izvÄ“lÄ“jies šo partiju, jo tieši šeit darbošoties jaunās paaudzes politiÄ·i, bet vÄ“lāk pārmuka uz Tautas partiju) un vÄ“lākais Jaunā laika pirmais „kauna traips” – Ä·irurgs Ä€ris Auders, gan Silvija Dreimane, Jānis Peters, Jānis Ä€boltiņš, Jānis Zaržeckis un, protams, toreizÄ“jais jaunais biznesmenis Ainārs Šlesers.

Taču izrādÄ«jās, ka citu vienošanas vietā partijas vadÄ«ba šÄ·eļas pati, 2000. gadā A. Šleseram sakašÄ·Ä“joties ar IngrÄ«du Ūdri un S. Dreimani, pÄ“c tam par partijas tÄ“la graušanu izslÄ“dzot Aivaru Markotu, bet vÄ“l pÄ“c tam no partijas priekšsÄ“dÄ“tāja posteņa atkāpjoties R. Paulam. Un… nekas: lai gan iepriekš vÄ“l viena „staigātāja” Andra SaulÄ«ša un citu kungu izpildÄ«jumā kristÄ«gā ideja jau bija pavalkāta, 2001. gada sākumā partija tika pārdÄ“vÄ“ta par Jau­no kristÄ«go par­ti­ju, tās vadÄ«bai lielā vienprātÄ«bā nolemjot vienošanas vietā tagad pievÄ“rsties kristÄ«gajām vÄ“rtÄ«bām un par partijas priekšsÄ“dÄ“tāju ievÄ“lot mācÄ«tāju Gunti Dišleru. Savukārt 2002. gada martā jau tika paziņots, ka tiekot dibināta pilnÄ«gi jauna, uz kristÄ«gām vÄ“rtÄ«bām balstÄ«ta Latvijas Pirmā partija, kuras priekšgalā bÅ«šot mācÄ«tāji Ä’riks JÄ“kabsons (vÄ“lāk vÄ«lies partijā un to pametis), Jānis Šmits un Ainārs Baštiks, ministrs un kādreizÄ“jais Jaunās partijas „pelÄ“kais kardināls” Jānis KrÅ«miņš, izbijušais Latvijas Krājbankas prezidents Arnolds Laksa (vÄ“lāk tāpat pametis partiju) un J. Peters, kā arÄ«, protams, A. Šlesers… Un arÄ« tas, kā mÄ“s labi atceramies, nebÅ«t nebija viss – Aināra Šlesera radošÄ izdoma jaunu partiju radÄ«šanās jomā iznÄ«ka tikai 2010. gadā.

Nelaime ar visiem šiem aizvien jaunu un jaunu partiju rašanās procesiem bija tikai viena: kā rāda ANO AttÄ«stÄ«bas aÄ£entÅ«ras tautas attÄ«stÄ«tÄ«bas pÄ“tÄ«jumi, starp 1988. un 1991.gadu, kad Latvijas Tautas frontÄ“ bija 250 tÅ«kstoši biedru un atdzima liels skaits citu organizāciju, 54% Latvijas iedzÄ«votāju apliecināja, ka piedalās kādas sabiedriskās organizācijas darbā. 1995. gadā šis skaitlis bija samazinājies jau lÄ«dz 20% (rÄ“Ä·inot arÄ« arodbiedrÄ«bu biedrus), savukārt jaunajā gadu tÅ«kstotÄ« savu darbÄ«bu kādā nevalstiskajā organizācijā, tostarp partijā apliecināja tikai 6% Latvijas iedzÄ«votāju.