Atskats uz aizvadīto gadu politiskajiem staiguļiem
PIETIEK · 08.02.2016. · Komentāri (18)SaistÄ«bÄ ar Artusa Kaimiņa nule izteikto publisko apņemšanos dibinÄt atkal jaunu politisko partiju, šodien publicÄ“jam dažus neatkarÄ«gÄs Latvijas aizvadÄ«to gadu politiskajiem staiguļiem veltÄ«tus fragmentus no pirms dažiem gadiem izdotÄs trÄ«ssÄ“jumu grÄmatas MÅ«su vÄ“sture: 1985-2005.
PirmÄ šÄ·elšanÄs – pa frakcijÄm
1990. gada AugstÄkÄ Padome bija pÄ“dÄ“jais Latvijas parlaments, kas vÄ“l netika vÄ“lÄ“ts pÄ“c partiju sarakstiem, – par kandidÄtu partejiskumu liecinÄja vien tas, vai vÄ“lÄ“šanÄs viņus atbalstÄ«ja Latvijas Tautas fronte (LTF) vai ne. LikumsakarÄ«gi, ka ievÄ“lÄ“tÄ AugstÄkÄ Padome sadalÄ«jÄs divÄs daļÄs – LTF deputÄti un, tÄ teikt, citÄdi domÄjošie. Pirmie apvienojÄs Tautas frontes frakcijÄ, bet otrie izveidoja frakciju LÄ«dztiesÄ«ba, ko mÅ«sdienÄs mÄ“s raksturotu kÄ kreisu, bet tolaik tÄ tika uzskatÄ«ta par prokomunistisku un prokrievisku.
Par to, ka frakciju darbÄ«ba deviņdesmito gadu pašÄ sÄkumÄ bija, maigi izsakoties, ne pÄrÄk organizÄ“ta, liecina kaut vai fakts, ka frakcijÄm atšÄ·irÄ«bÄ no vÄ“lÄko gadu Saeimas nebija pat savu telpu. LTF frakcijas deputÄti sÄ“des parasti rÄ«koja turpat parlamenta plenÄrsēžu zÄlÄ“ vai kÄdÄ telpÄ AugstÄkÄs Padomes komisiju Ä“kÄ, bet LÄ«dztiesÄ«ba pulcÄ“jÄs PolitiskÄs izglÄ«tÄ«bas namÄ (tagadÄ“jÄ Kongresu namÄ), ko tai bija atvÄ“lÄ“jusi Latvijas kompartija.
VÄ“lÄk gan LÄ«dztiesÄ«bai šÄdu pulcÄ“šanÄs vietas izvÄ“li nÄcÄs nožēlot: kad pÄ“c 1991. gada augusta puÄa kompartija tika aizliegta, tÄ zaudÄ“ja visus savus Ä«pašumus, PolitiskÄs izglÄ«tÄ«bas namu ieskaitot. RezultÄtÄ frakcija no nama automÄtiski tika izmesta un pÄris mÄ“nešus varÄ“ja izbaudÄ«t bezpajumtnieka dzÄ«vi. LÄ«dztiesÄ«bas deputÄti gan uzrakstÄ«ja AP Prezidijam iesniegumu, lÅ«dzot frakciju nodrošinÄt ar telpÄm, taÄu tautfrontiski noskaņotais Prezidijs ar lÅ«guma apmierinÄšanu diez ko nesteidzÄs. Pie telpÄm frakcija tika vien tad, kad tÄs deputÄti bija piedraudÄ“juši pie parlamenta Ä“kas uzsliet teltis.
ProblÄ“mu netrÅ«ka arÄ« LTF frakcijÄ, kurÄ bija sapulcÄ“jušies cilvÄ“ki ar ļoti dažÄdÄm interesÄ“m un dažÄdiem uzskatiem. KamÄ“r uzdevums Nr.1 bija Latvijas neatkarÄ«bas atgÅ«šana, tikmÄ“r viņiem daudz maz vÄ“l izdevÄs atrast kopÄ“ju valodu, taÄu pÄ“c augusta puÄa nesaskaņas jau auga augumÄ – sÄkumÄ par PilsonÄ«bas likuma izstrÄdi, bet vÄ“lÄk arÄ« citos jautÄjumos.
DomstarpÄ«bas noveda pie tÄ, ka parasti balsojumos nekÄda frakcijas disciplÄ«na nedarbojÄs un katrs balsoja pÄ“c saviem ieskatiem. Laikam visspilgtÄk LTF frakcijÄ valdošo situÄciju raksturoja deputÄts JÄnis Lagzdiņš: „BezjÄ“dzÄ«ba un neorganizÄ“tÄ«ba, kas valda frakcijÄ, vairs nav ciešama.” Viss notika likumsakarÄ«gi – vispirms virkne deputÄtu vienkÄrši izstÄjÄs no frakcijas, kļūstot par neatkarÄ«gajiem deputÄtiem, bet 1991. gada beigÄs „šÄ·eltnieki” izveidoja jaunu frakciju. TÄ tika nokristÄ«ta par frakciju Satversme, jo, kÄ apgalvoja tÄs radÄ«tÄji, frakcijas mÄ“rÄ·is esot valsts struktÅ«ras veidot uz Satversmes bÄzes.
TaÄu ar frakcijÄm vien, protams, bija par maz: 1993. gada janvÄrÄ« par izveidošanos paziņoja LR AugstÄkÄs Padomes Latvijas NacionÄlÄs neatkarÄ«bas kustÄ«bas (LNNK) biedru grupa – pirmÄ no vÄ“lÄk pietiekami daudzskaitlÄ«gajÄm deputÄtu grupÄm. Tas bija savdabÄ«gs veidojums, kas deklarÄ“ja, ka tÄ dalÄ«bnieki – redzamÄkie grupas pÄrstÄvji bija Andrejs Krastiņš un Aleksandrs Kiršteins – savas pašreizÄ“jÄs parlamenta frakcijas neatstÄšot, bet to ietvaros centÄ«šoties realizÄ“t LNNK nostÄdnes visÄs jomÄs, cik nu vien tas iespÄ“jams.
LTF frakcija gan nebija vienÄ«gÄ, kuru jau AP laikos piemeklÄ“ja šÄ·elšanÄs liga. VÄ“lÄ“šanu apvienÄ«ba Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecÄ«bai sÄka šÄ·obÄ«ties jau 1992. gada rudenÄ«, bet 1993. gada martÄ šÄ«s apvienÄ«bas parlamenta frakcija Saskaņa Latvijai sadalÄ«jÄs divÄs daļÄs: vispirms par atsevišÄ·as frakcijas izveidi paziņoja JÄņa JurkÄna vadÄ«tÄ Tautas saskaņas partija, bet pÄ“c tam savu frakciju izveidoja arÄ« EdvÄ«na Kides Tautsaimnieku apvienÄ«ba.
SavukÄrt izveidošanÄs laikÄ it kÄ gana viendabÄ«gÄ frakcija Satversme 1993. gada pavasarÄ«, tuvojoties pirmajÄm Saeimas vÄ“lÄ“šanÄm, izrÄdÄ«jÄs visnotaļ Ä«patns veidojums, kurÄ kaut kÄ bija sapulcÄ“jušies visdažÄdÄko politisko spÄ“ku pÄrstÄvji. RezultÄtÄ 1993. gada martÄ frakcijas vadÄ«tÄji JÄnis Vaivads (kurš bija kļuvis par Latvijas ceļa valdes locekli), Oļegs Batarevskis un EinÄrs Cilinskis dabÅ«ja nolikt pilnvaras. VietÄ tika ievÄ“lÄ“ti trÄ«s lÄ«dzpriekšsÄ“dÄ“tÄji – Indulis Emsis no Latvijas ZaļÄs partijas, Aleksandrs Kiršteins no LNNK un Ä¢irts KrÅ«miņš no SaimnieciskÄs rosÄ«bas lÄ«gas. SavukÄrt lÄ«dzpriekšsÄ“dÄ“tÄju posteņos neiekļuva vÄ“l viens Latvijas ceļa pÄrstÄvis Dzintars Ä€biÄ·is un JÄnis Freimanis no Latvijas Tautas frontes.
NÄkamais parlamenta sastÄvs (tÄpat kÄ nÄkamie) jau bija gana erudÄ«ts frakciju izveidošanas jomÄ, un pÄ“c pirmajÄm atjaunotÄs Latvijas Saeimas vÄ“lÄ“šanÄm visas – kopskaitÄ astoņas – parlamenta frakcijas tika izveidotas samÄ“rÄ Ätri. Un tikpat Ätri gÄja arÄ« ar nepieciešamo iekšÄ“jÄs organizÄcijas metožu apgÅ«šanu: tÄ, piemÄ“ram, 1993. gadÄ Andrejs Panteļējevs kÄ Latvijas ceļa frakcijas vadÄ«tÄjs jau bija apguvis nepieciešamo žestikulÄciju, ar paceltas rokas Ä«kšÄ·a virzÄ«bu komandÄ“jot balsojumu, un mediji par to labu brÄ«di uzjautrinÄjÄs – lÄ«dz pierada tÄpat kÄ paši deputÄti.
Ķildnieki, staigÄtÄji un jokupÄ“teri
Jaunu partiju birums deviņdesmitajos gados bija ÄrkÄrtÄ«gi iespaidÄ«gs, un, tÄ kÄ sabiedrÄ«bÄ pazÄ«stamu cilvÄ“ku visÄm jaundibinÄtajÄm organizÄcijÄm nepietika, joku grÄmatas Latvijas visjaunÄko laiku vÄ“stures Ä«sais kurss autoriem bija pamats paironizÄ“t: „Kas partijas lÄ«derim atlika – ņēma to, kas ir: muitnieku GeidÄnu, farizeju Ä’berliņu, firmas Pinansu FiramÄ«da bijušo sekretÄri Gricacujevu, hokejista radinieku Hatuļevu, Haritonova paziņas Vošku un Komaru. BÅ«tu ierakstÄ«jis arÄ« Lakiju Klopu, taÄu pÄ“dÄ“jÄ brÄ«dÄ« no šÄ«s idejas atteicÄs, jo atcerÄ“jÄs, ka Stendzeniekam savulaik bija gadÄ«jušÄs Ä·ibeles ar viduslaikos mÄ“ra laikÄ mirušu kandidÄtu iekļaušanu sarakstos.”
Partiju ÄaklÄs dzimšanas apstÄkļos bieži vien gadÄ«jÄs pat dalÄ«ties biedros: piemÄ“ram, 1993. gada pavasarÄ« tika izveidota pirmÄ vÄ“lÄ“šanu apvienÄ«ba (kÄdÄm tolaik vÄ“l ir atļauts piedalÄ«ties vÄ“lÄ“šanÄs) Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecÄ«bai, kurÄ strauji iekÄrtojÄs arÄ«… bariņš Latvijas DemokrÄtiskÄs darba partijas (LDDP) biedru – Vilnis EdvÄ«ns Bresis, EdvÄ«ns Kide, Aivars DÄtavs. Faktiski tas nozÄ«mÄ“ja – vienas partijas biedri, no tÄs nemaz nedomÄjot izstÄties, paziņoja, ka startÄ“šot vÄ“lÄ“šanÄs citas politiskas organizÄcijas sastÄvÄ (jo arÄ« LDDP gatavojÄs kandidÄ“t vÄ“lÄ“šanÄs). TurklÄt jucekli vÄ“l palielinÄja paziņojums, ka arÄ« ceļinieks Anatolijs Gorbunovs ilgu laiku esot bijis partijas „slepenais biedrs”. To izteica LDDP vadÄ«tÄjs Juris BojÄrs – droši vien neveiksmÄ«gÄkais partiju vadonis mÅ«slaiku LatvijÄ kopÄ ar Aleksandru Kiršteinu, kurš dažus gadus vÄ“lÄk no paša izlolotÄs NacionÄlÄs reformu partijas priekšsÄ“dÄ“tÄja (!) krÄ“sla pÄrmuka uz jaundibinÄto Tautas partiju.
VÄ“lÄ“šanÄs sÄ“dÄ“t uz iespÄ“jami lielÄka partiju krÄ“slu skaita, cerot, ka palÄ«dzÄ“s ja ne viens, tad otrs, vispÄr bija raksturÄ«ga Latvijas politiskajai ainai deviņdesmito gadu pirmajÄ pusÄ“: tipisks piemÄ“rs bija LR AugstÄkÄs padomes LNNK deputÄtu grupa, kas izveidojÄs 1993. gada janvÄrÄ« – savas lÄ«dzšinÄ“jÄs frakcijas cienÄ«jamie politiÄ·i (Andrejs Krastiņš, Aleksandrs Kiršteins) gan neatstÄja, taÄu, piemÄ“ram, solÄ«jÄs nopietni uzklausÄ«t LNNK tautsaimniecÄ«bas padomi, kurÄ bija arÄ« tÄdi „eksperti” kÄ Valdis Krisbergs un vÄ“lÄk no LNNK izslÄ“gtais Joahims ZÄ«gerists. TurklÄt reižumis nemaz nebija skaidrs, kurai partijai kurš politiÄ·is Ä«sti ir piederÄ«gs: kad 1994. gada oktobrÄ« Latvijas Zemnieku savienÄ«bas vecbiedru nodaļa izslÄ“dza no partijas vÄ“lÄko bÄ“dÄ«gi slaveno labklÄjÄ«bas ministru, AustrÄlijas latvieti JÄni Riteni un Tupešu JÄni, kuri bija iesaistÄ«jušies MÄra Gaiļa valdÄ«bÄ, izrÄdÄ«jÄs – nav saprotams, vai J. Ritenis vispÄr ir bijis LZS biedrs.
Papildus tam jau tolaik augstu vilni pirms katrÄm vÄ“lÄ“šanÄm sÄka sist „ostÄ«šanÄs” pÄ“c perspektÄ«vÄka politiskÄ spÄ“ka, kura sastÄvÄ „iebraukt” nÄkamajÄ Saeimas vai pašvaldÄ«bas sastÄvÄ: pirms 5. Saeimas vÄ“lÄ“šanÄm „draudzÄ“ties” ar tobrÄ«d ļoti svaigo un šÄ·ietami perspektÄ«vo Muļķu partiju nÄca pat vÄ“lÄkais Saeimas priekšsÄ“dÄ“tÄjs Alfreds ÄŒepÄnis, savukÄrt savdabÄ«gu „staigÄšanas” rekordu uzstÄdÄ«ja, piemÄ“ram, Normunds Grostiņš – 1993. gadÄ viņš darbojÄs DemokrÄtiskajÄ partijÄ, pÄ“c tÄs pÄrveidošanÄs par DemokrÄtisko partiju Saimnieks 1997. gadÄ iestÄjÄs NacionÄlajÄ reformu partijÄ, mÄ“Ä£inÄja SaeimÄ iekļūt no konservatÄ«vo partiju saraksta, tad uz brÄ«di atgriezÄs DemokrÄtiskajÄ partijÄ, 2002. gadÄ SaeimÄ mÄ“Ä£inÄja iekļūt jau no SociÄldemokrÄtiskÄs labklÄjÄ«bas partijas saraksta, bet vÄ“l pÄ“c tam Eiroparlamenta vÄ“lÄ“šanÄs tikpat nesekmÄ«gi startÄ“ja no eiroskeptiÄ·u saraksta.
Tiesa, uz superstaigÄtÄja nosaukumu tikpat labi varÄ“tu pretendÄ“t arÄ« Andris Ameriks – interneta portÄlos vienubrÄ«d pat notika politiÄ·a pÄrstÄvÄ“to organizÄciju uzskaitÄ«šana, kuras gala slÄ“dziens bija: „Komjaunietis – aktÄ«vists (neskaitu), Latvijas KomunistiskÄs partijas biedrs, lÄ«da pie DemokrÄtiskÄs Centra partijas dibinÄšanas (neskaitu), Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecÄ«bai, Tautas saskaņas partija, DemokrÄtiskÄ partija Saimnieks, Latvijas DemokrÄtiskÄ partija, Latvijas PirmÄ partija.
Sešas partijas vismaz!!!”
Deviņdesmito gadu otrajÄ pusÄ“ politiskÄ „staigÄšana” ne tikai pirms, bet arÄ« pÄ“c vÄ“lÄ“šanÄm kļuva patiešÄm iespaidÄ«ga: rekordists bija alu un dižkoku pÄ“tnieks Guntis Eniņš, kurš ZÄ«gerista partiju pameta jau pirmajÄ 6. Saeimas darba dienÄ (šo rekordu nu beidzot pÄrspÄ“jis „Olšteina sešinieks”).
SavukÄrt lielÄkais vienlaicÄ«gas „staigÄšanas” gadÄ«jums datÄ“jams nevis ar slavenajiem „Šlesera piecÄ«šiem”, kas faktiski iznÄ«cinÄja JÄņa JurkÄna Tautas saskaņas partijas politisko nÄkotni (2004. gada februÄrÄ« uz Latvijas PirmÄs partijas frakciju pÄrcÄ“lÄs deputÄti ValÄ“rijs Karpuškins, Anatolijs MackeviÄs, PÄvels Maksimovs, VjaÄeslavs Stepaņenko un Dainis Turlais), bet gan patÄlo 1996. gada jÅ«niju, - tad no ZÄ«gerista partijas aizgÄja Saeimas deputÄti Gunta Gannusa, OjÄrs GrÄ«nbergs, Andris SaulÄ«tis, JÄnis Strods, MÄris RudzÄ«tis un Oļgerts Dunkers. KopumÄ 1997. gada rudenÄ« divu gadu laikÄ SaeimÄ partijas piederÄ«bu bija mainÄ«juši jau 35 deputÄti, un tas pats JÄnis JurkÄns (kurš gan arÄ« nav pilnÄ«gi nevainÄ«gs politiskÄs uzticÄ«bas jomÄ) ironiski teica, ka jÅ«toties kÄ dizentÄ“rijas slimnieku palÄtÄ – „arÄ« tur visu laiku staigÄ”.
Ar laiku izrÄdÄ«jÄs, ka arÄ« „sava” politiskÄ spÄ“ka nodevÄ«bai ir iespÄ“jams atrast ļoti skanÄ«gus argumentus – un saglabÄt politisko nÄkotni. PÄrbÄ“got no Latvijas ceļa uz jaundibinÄto Tautas partiju, šo metodi iemÄ“Ä£inÄja JÄnis Lagzdiņš un Dzintars Ä€biÄ·is. SavukÄrt partijas Jaunais laiks frakciju pametušie deputÄti MÄris Gulbis un InÄra Ostrovska izdomÄja tÄ – jÄ, viņi gan esot kopÄ ar pÄrÄ“jo Jauno laiku devuši zvÄ“restu baznÄ«cÄ, taÄu deputÄtu mandÄtus nenolikšot, jo „atteikšanÄs no 8. Saeimas deputÄta mandÄta bÅ«tu šo solÄ«jumu nodošana” (vÄ“l vÄ“lÄk cits JaunÄ laika nodevÄ“js KÄrlis Šadurskis izdomÄja, ka baznÄ«cÄ dots zvÄ“rests esot derÄ«gs tikai viena Saeimas sasaukuma laiku). VÄ“l vienu bijušo JaunÄ laika pÄrstÄvi Andreju RadzeviÄu no šÄdas „principialitÄtes” paušanas neatturÄ“ja pat EinÄra Repšes publiski izteiktais „cÅ«ka”.
TurklÄt, gadiem ejot, „staigÄtÄji” saprata – jo skaļÄki un „principiÄlÄki” bÅ«s paziņojumi, jo labÄk pašiem. Tipisks piemÄ“rs ir kÄdreizÄ“jais RÄ«gas domes priekšsÄ“dÄ“tÄjs, apvienÄ«bas TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK biedrs Andris Ä€rgalis, par kura plÄniem dibinÄt jaunu labÄ“ju partiju, ap kuru varÄ“tu vienoties daļa LC, Tautas partiju un TB/LNNK biedru, tika runÄts jau kopš 2001. gada pavasara. TaÄu tÄ paša gada decembrÄ«, kad jau bija zinÄms, ka A. Ä€rgalis acÄ«mredzot iestÄsies Tautas partijÄ, viņš no savas TB/LNNK izstÄjÄs ar paziņojumiem, ka partija esot nokļuvusi „sponsoru un intrigantu grupÄ“juma ietekmÄ“” un ka „TB/LNNK nekalpo ne valsts, ne tautas labÄ, bet amorÄli izmanto svÄ“to TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai vÄrdu, lai partijas birokrÄtijas spice iegÅ«tu nelielu tautas atbalstu”.
Kuslie kÄrtÄ«bas ieviešanas mÄ“Ä£inÄjumi
Nevar gan teikt, ka gadu gaitÄ valstsvÄ«ri it nemaz nebÅ«tu domÄjuši par to, kÄ ierobežot gan „staigÄšanu”, gan pÄrmÄ“rÄ«gu partiju vairošanos. Vismaz labas gribas pietika – deviņdesmito gadu sÄkumÄ Pasaules brÄ«vo latviešu apvienÄ«bas priekšsÄ“dis GunÄrs Meierovics pat visÄ nopietnÄ«bÄ ieteica ierobežot partiju skaitu pamatÄ«gi un stingri: „Mums ir jÄmÄcÄs no tÄm kļūdÄm, kÄdas Latvijas vÄ“sturÄ“ ir jau bijušas. Tagad ir ÄrkÄrtÄ«gi daudz partiju, un katra vÄ“lÄ“sies piedalÄ«ties ar saviem kandidÄtiem. Ir saprotama šÄ« daudzpartijÄ«ba, jo 50 gadus esat bijuši zem politiskÄs partijas diktatÅ«ras. TaÄu bÅ«tu jÄpanÄk, lai pieņemtu likumu, kas garantÄ“tu, ka LatvijÄ bÅ«tu tikai trÄ«s partijas – labÄ, kreisÄ un centra.”
No šÄdiem plÄniem, protams, nekas nesanÄca, toties 1995. gadÄ Saeima nolÄ“ma, ka kÄrtÄ«gÄ, oficiÄli reÄ£istrÄ“jamÄ partijÄ bÅ«tu jÄbÅ«t vismaz 200 biedriem – un izrÄdÄ«jÄs, ka no 42 partijÄm tikai nedaudz vairÄk kÄ desmit atbilst šim kritÄ“rijam: LZS ir 3348 biedri, LTF – 2002, maznodrošinÄto politiskajÄ apvienÄ«bÄ – virs 2000, LNNK – 1980, LDDP – 1551, TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai – 601, KristÄ«go demokrÄtu savienÄ«bÄ – 600, Latvijas ceÄ¼Ä – 453, DemokrÄtiskajÄ partijÄ – 416, LSDSP – 350, Tautsaimnieku politiskajÄ apvienÄ«bÄ – 214. Visbeidzot, J. ZÄ«gerista Tautas kustÄ«bÄ Latvijai, izrÄdÄ«jÄs, bija 12 tÅ«kstoši biedru veicinÄtÄju, bet tikai 26 Ä«sti biedri.
SavukÄrt 2005. gadÄ likumdevÄ“ji nonÄca pie pÄrliecÄ«bas, ka viņu apaļus desmit gadus atpakaļ pieņemtie nosacÄ«jumi partijÄm neko Ä«pašu nav mainÄ«juši un, izsakoties TÄ“vzemei un BrÄ«vÄ«bai/LNNK Saeimas frakcijas priekšsÄ“dÄ“tÄja un partijas veterÄna MÄra GrÄ«nblata presei teiktajiem vÄrdiem, „pÄrÄk lielais partiju skaits jau kļūst par karikatÅ«ru un izsmiekla objektu”. Jaunais priekšlikums bija – palielinÄt partijas minimÄlo dibinÄtÄju skaitu no diviem lÄ«dz pieciem simtiem, jo tÅ«kstotis jau vienalga neiešot cauri.
Un tÄ nu partiju un to biedru uzskaites kÄrtÄ«ba stingrÄka gan kļuva, taÄu staigÄšana nemazinÄjÄs – un, gadiem ejot, nekļuva un nekļuva mazÄk jaunu partiju, uz kurÄm doties. TurklÄt, gadiem ejot, jaunu partiju radÄ«tÄji apÄ·Ä“rÄs arÄ« par nepieciešamÄ«bu meklÄ“t vienai vai otrai sabiedrÄ«bas daļai tÄ«kamas un simpÄtiskas idejas, - un te nu nepÄrspÄ“jams ilgus gadus izrÄdÄ«jÄs AinÄrs Šlesers. Kad 1997. gada oktobrÄ« parÄdÄ«jÄs ideja, ka vajadzÄ“tu veidot vÄ“l kÄdu jaunu partiju, sÄkotnÄ“ji tika runÄts par idejas autoriem – gados jauniem un turÄ«giem uzņēmÄ“jiem. Kad 1998. gada sÄkumÄ parÄdÄ«jÄs JaunÄ partija, jau tika runÄts par politisko spÄ“ku, kas nevis šÄ·elšot, bet vienošot – te bija gan Raimonds Pauls (kurš teicÄs izvÄ“lÄ“jies šo partiju, jo tieši šeit darbošoties jaunÄs paaudzes politiÄ·i, bet vÄ“lÄk pÄrmuka uz Tautas partiju) un vÄ“lÄkais JaunÄ laika pirmais „kauna traips” – Ä·irurgs Ä€ris Auders, gan Silvija Dreimane, JÄnis Peters, JÄnis Ä€boltiņš, JÄnis Zaržeckis un, protams, toreizÄ“jais jaunais biznesmenis AinÄrs Šlesers.
TaÄu izrÄdÄ«jÄs, ka citu vienošanas vietÄ partijas vadÄ«ba šÄ·eļas pati, 2000. gadÄ A. Šleseram sakašÄ·Ä“joties ar IngrÄ«du Ūdri un S. Dreimani, pÄ“c tam par partijas tÄ“la graušanu izslÄ“dzot Aivaru Markotu, bet vÄ“l pÄ“c tam no partijas priekšsÄ“dÄ“tÄja posteņa atkÄpjoties R. Paulam. Un… nekas: lai gan iepriekš vÄ“l viena „staigÄtÄja” Andra SaulÄ«ša un citu kungu izpildÄ«jumÄ kristÄ«gÄ ideja jau bija pavalkÄta, 2001. gada sÄkumÄ partija tika pÄrdÄ“vÄ“ta par Jauno kristÄ«go partiju, tÄs vadÄ«bai lielÄ vienprÄtÄ«bÄ nolemjot vienošanas vietÄ tagad pievÄ“rsties kristÄ«gajÄm vÄ“rtÄ«bÄm un par partijas priekšsÄ“dÄ“tÄju ievÄ“lot mÄcÄ«tÄju Gunti Dišleru. SavukÄrt 2002. gada martÄ jau tika paziņots, ka tiekot dibinÄta pilnÄ«gi jauna, uz kristÄ«gÄm vÄ“rtÄ«bÄm balstÄ«ta Latvijas PirmÄ partija, kuras priekšgalÄ bÅ«šot mÄcÄ«tÄji Ä’riks JÄ“kabsons (vÄ“lÄk vÄ«lies partijÄ un to pametis), JÄnis Šmits un AinÄrs Baštiks, ministrs un kÄdreizÄ“jais JaunÄs partijas „pelÄ“kais kardinÄls” JÄnis KrÅ«miņš, izbijušais Latvijas KrÄjbankas prezidents Arnolds Laksa (vÄ“lÄk tÄpat pametis partiju) un J. Peters, kÄ arÄ«, protams, A. Šlesers… Un arÄ« tas, kÄ mÄ“s labi atceramies, nebÅ«t nebija viss – AinÄra Šlesera radošÄ izdoma jaunu partiju radÄ«šanÄs jomÄ iznÄ«ka tikai 2010. gadÄ.
Nelaime ar visiem šiem aizvien jaunu un jaunu partiju rašanÄs procesiem bija tikai viena: kÄ rÄda ANO AttÄ«stÄ«bas aÄ£entÅ«ras tautas attÄ«stÄ«tÄ«bas pÄ“tÄ«jumi, starp 1988. un 1991.gadu, kad Latvijas Tautas frontÄ“ bija 250 tÅ«kstoši biedru un atdzima liels skaits citu organizÄciju, 54% Latvijas iedzÄ«votÄju apliecinÄja, ka piedalÄs kÄdas sabiedriskÄs organizÄcijas darbÄ. 1995. gadÄ šis skaitlis bija samazinÄjies jau lÄ«dz 20% (rÄ“Ä·inot arÄ« arodbiedrÄ«bu biedrus), savukÄrt jaunajÄ gadu tÅ«kstotÄ« savu darbÄ«bu kÄdÄ nevalstiskajÄ organizÄcijÄ, tostarp partijÄ apliecinÄja tikai 6% Latvijas iedzÄ«votÄju.