Iesaki rakstu:

2020. gada 19. septembra vakarā savās mājās Langstiņos tika nogalināts advokāts Pāvels Rebenoks, un, neraugoties uz iekšlietu ministra un policijas vadÄ«bas skaļajiem paziņojumiem, arÄ« pašlaik gadu vÄ“lāk izmeklÄ“šana nav nonākusi ne soli tuvāk šÄ«s pasÅ«tÄ«juma slepkavÄ«bas pasÅ«tÄ«tājiem un izpildÄ«tājiem. NākammÄ“nes klajā nāks ar IndriÄ·a Latvieša pseidonÄ«mu rakstošÄ autora (vai autoru) romāns „Nāve”, kas ir jau ceturtais politisko kriminālromānu „Bailes” sÄ“rijā, un tajā, kā tiek solÄ«ts, viena no galvenajām sižeta lÄ«nijām bÅ«s saistÄ«ta tieši ar „caurcaurÄ“m izdomāta” advokāta Pāvela Rebanoka un tāpat „pilnÄ«gi izfantazÄ“tas” parlamenta deputātes Jutas SviÄ·es – iepriekšÄ“jā dzÄ«vÄ“ zināmas kā Annas Patopovas – nāves apstākļiem. Šodien  publicÄ“jam vienu no jaunā romāna ievadnodaļām, kas veltÄ«ta tieši šai tÄ“mai.

„Policijas izmeklÄ“tāja Vita Ķēvele izmisÄ«gi meklÄ“ja izeju, un, jo vairāk viņa pÄ“c tās raudzÄ«jās, jo vairāk saprata, ka izejas vienkārši nav. Nav – un viss. Nebija citu variantu kā tikai turpināt uztvert priekšniecÄ«bas norādÄ«jumus, kuri, kā likums, vienmÄ“r bija noformÄ“ti dažādas aizplÄ«vurotÄ«bas mājienu formā, bet ne reizi, nu tiešÄm burtiski ne reizi – tā, kā to noteica Kriminālprocesa likums un policijas iekšÄ“jie normatÄ«vie akti.

Jau no pirmās dienas, kad šÄ« lieta tika nodota viņas pārziņā, Ķēvelei bija slikta priekšnojauta, ka tieši tā arÄ« bÅ«s. Noslepkavotais bija publiski zināma un pietiekami pretrunÄ«ga persona, bet atšÄ·irÄ«bā no dažu citu skaļo slepkavÄ«bu upuriem nekad nekādās pat puskriminālās aktivitātÄ“s nebija iesaistÄ«ts. Turklāt arÄ« pati slepkavÄ«ba bija veikta tik… laikam visprecÄ«zākais apzÄ«mÄ“jums bÅ«tu – tik nepareizi.

SaistÄ«bā ar šo slepkavÄ«bu nekas negāja kopā, pilnÄ«gi un absolÅ«ti nekas. Jau cik mÄ“neši bija pagājuši, bet Ķēvele visā notikušajā nesaskatÄ«ja nekādu loÄ£iku, nekādu pārliecinošu motivāciju ne slepkavÄ«bai vispār, ne vÄ“l jo vairāk tik brutālam tās izpildÄ«jumam. 

Ierasties vÄ“lā vakara stundā bagāta PierÄ«gas ciemata lepnā privātmājā, nebaidoties no ciematā pa labi un pa kreisi sakarinātajām videokamerām, un tur vienu mājas saimnieku brutāli nosist ar turpat netālu paÄ·ertiem dēļu galiem, bet otru – kaut tas visu notikušo bija redzÄ“jis – atstāt dzÄ«vu. Nu kurš kaut cik prātÄ«gs cilvÄ“ks tā darÄ«ja?

Ja tā bÅ«tu vienÄ«gā dÄ«vainÄ«ba, – nu, dievs ar viņu, kas tik viss nenotika pasaulÄ“, galvenais bÅ«tu, lai kriminālprocesu uzraugošais prokurors skaļi neprotestÄ“, un miers. Atnāca kaut kādi narkomāni, kuriem vajadzÄ“ja devai, ieraudzÄ«ja mājas logos gaismu un… jā, un ko? 

Jebkurš normāls narkomāns šÄdā situācijā pagrieztos un dotos tālāk, – Langstiņos dzÄ«voja nopietni ļaudis, daudziem seifos bija šaujamie, un, ja reiz narkomāni tiešÄm tik tālu bÅ«tu atkÅ«lušies, viņi jau nu bÅ«tu pagājuši dažus simtus metru tālāk un atraduši kādu māju ar tumšiem logiem, kurā tieši tāpat varÄ“tu bÅ«t atrodams kas vÄ“rtÄ«gs un kur neviens netraucÄ“tu to savākt.

Bet nÄ“ – viņi bija izvÄ“lÄ“jušies Ä«paši lepnu privātmāju, kurā kāds acÄ«mredzot bija uz vietas, turpat pie mājas paÄ·Ä“ruši dēļu galus un, mājā sastopot divus vÄ«riešus, bez kādām liekām pārdomām metušies tiem virsÅ«, vienu situši tik pamatÄ«gi, ka burtiski lupatās sašÄ·aidÄ«juši galvu, bet otru atkal tikai nedaudz iebukņījuši – turklāt vÄ“l ļāvuši viņam gan paklausÄ«ties, gan paskatÄ«ties, lai tas viņus pÄ“cāk policijai varÄ“tu aprakstÄ«t iespÄ“jami precÄ«zi.

Un tas vÄ“l bija tikai sākums. Tikuši galā ar mājas saimniekiem, iebrucÄ“ji bija Ä·Ä“rušies pie tā, kas labākajā gadÄ«jumā izskatÄ«jās pÄ“c vienas no pasaules visstulbākajām laupÄ«šanām, – it Ä«paši ņemot vÄ“rā izdarÄ«to slepkavÄ«bu, kurai vismaz no laupÄ«šanas viedokļa nebija nu ne vismazākās praktiskās jÄ“gas. PatiesÄ«bā šeit nevarÄ“ja bÅ«t divu domu – tā bija vienkārši laupÄ«šanas imitācija, un slepkavas pat nebija centušies, lai tā izskatÄ«tos citādāk, tur nu Ķēvelei nebija ne mazāko šaubu.

Savukārt pÄ“c šÄ«s muļķīgās slepkavÄ«bas un vÄ“l muļķīgākās laupÄ«šanas iebrucÄ“ji kopā ar savu laupÄ«jumu bija vienkārši izkÅ«pÄ“juši, izgaisuši, dematerializÄ“jušies bez kādām pÄ“dām. Pat ņemot vÄ“rā to, kas publiski medijos vÄ“lāk tika nosaukts par „Langstiņu ciema videonovÄ“rošanas sistÄ“mu darbÄ«bā notikušu tehnoloÄ£isku pārrāvumu”, Ķēvelei nebija skaidrs, kā tieši viņiem it kā bija izdevies no Langstiņiem izzust, nenonākot nevienas pašas novÄ“rošanas kameras redzeslokā. Ja nu vienÄ«gi ar gaisa balonu vai lidojošo šÄ·Ä«vi, nu, vai varbÅ«t Langstiņu ezerā uznirušu zemÅ«deni.

Neviens pasaules narkomāns ne uz ko tādu nebÅ«tu spÄ“jÄ«gs, – un uz šo sugu izmeklÄ“tāja Ķēvele bija pietiekami atskatÄ«jusies. Bet arÄ« tā vÄ“l bija tikai pusbÄ“da – tāpat kā viss, ko nozieguma vietā gan bija, gan nebija sastrādājuši nemākuļi un slaisti policistu formās. Šo to viņi bija izbradājuši, šo to sabojājuši, bet vÄ“l visu ko vienkārši nebija pamanÄ«juši. Ķēvelei bija vienkārši nepatÄ«kami vÄ“l nedēļām pÄ“c notikuma atkal un atkal saņemt noslepkavotā advokāta tuvinieku un paziņu signālus – ziniet, tur un tur mājā vai tās tuvumā mÄ“s atradām vÄ“l tādu un tādu priekšmetu, asins traipus un vÄ“l visu ko, ko jÅ«sÄ“jie acÄ«mredzot nav pamanÄ«juši…

Vissliktākais bija tas, ka vÄ“l tagad, jau mÄ“nešu mÄ“nešus pÄ“c slepkavÄ«bas, ne Ķēvelei, ne viņas kolÄ“Ä£iem nebija ne mazākā pavediena… nÄ“, ne tikai pavediena, bet pat kaut cik loÄ£iskas un ticamas versijas – kam un kāpÄ“c bÅ«tu savajadzÄ“jies brutāli nogalināt zvÄ“rināto advokātu Pāvelu Rebanoku. Viņa klausÄ«jās ik pa laikam atskanošos priekšniecÄ«bas skaļos paziņojumus un labi zināja, ka tiem nav nu ne mazākā pamata.

Pašai Ķēvelei faktiski skaidrs bija viens: tā neapšaubāmi bija demonstratÄ«va nogalināšana, izrÄ“Ä·ināšanās, kuras galvenais mÄ“rÄ·is bija – kādai nezināmai personai vai personu grupai parādÄ«t, kas notiek ar cilvÄ“ku, kurš… jā, kurš ko? Viņai nebija šaubu, ka slepkavÄ«ba ar nodomu bija tik brutāla un nežēlÄ«ga, un tieši tāpat ar nodomu arÄ« veiktā laupÄ«šana bija tik nepārliecinoša, lai kādam kaut kas bÅ«tu pilnÄ«gi skaidrs. Jautājums tikai – kam un kas?

Vienkārši tāpat šÄdas slepkavÄ«bas nenotika – nenotika un viss. PatiesÄ«bā pat pusotru gadu iepriekš notikusÄ« maksātnespÄ“jas administratora Mārtiņa Punkus demonstratÄ«vā nogalināšana radÄ«ja mazāk jautājumu. Tur bija pietiekami daudz nopietnu cilvÄ“ku un struktÅ«ru, kam nelaiÄ·is ar savu pārmÄ“rÄ«go apetÄ«ti un uzdrÄ«kstÄ“šanos bija pārgājis ceļu. Jautājums bija tikai – kurš no viņiem bija zaudÄ“jis pacietÄ«bu vai nolÄ“mis, ka šis ir labākais no visiem sliktajiem risinājumiem.

Bet „viņas” nelaiÄ·im šÄda iespÄ“jamo slepkavÄ«bas pasÅ«tÄ«tāju saraksta nebija. Nebija – un viss. Jā, advokātam Rebanokam bija nozÄ«mÄ«gi klienti, viņš bija tuvs politikai, grozÄ«jās gan ap galvaspilsÄ“tas ostu un uzņēmumu „Latvstrāva”, gan farmācijas uzņēmumu „Olfarm” un TautsaimniecÄ«bas ministriju, tika pieminÄ“ta arÄ« elektrÄ«bas cenu regulÄ“šana, Jaunās sociālistiskās partijas bÄ«dÄ«tais sašÄ·idrinātās gāzes termināļa projekts un vÄ“l nez kas. 

Tur visur apkārt grozÄ«jās pat ļoti nopietni cilvÄ“ki, – bieži vien pilnÄ«gi citi, ne tie, kuru vārdi tika minÄ“ti publiski. Taču nekur advokātam nebija bijis skarbu konfliktu, vÄ“l vairāk, par nelaiÄ·i visi teica apmÄ“ram vienu un to pašu – ar viņu vienmÄ“r par visu varÄ“ja vienoties pa labam, konflikti galÄ«gi nebija viņa stihija un vismazāk jau tādi, kuri varÄ“tu beigties ar slepkavÄ«bu.

Jā, viss loÄ£iski, bet Langstiņu mājā vienalga gulÄ“ja lÄ«Ä·is ar nežēlÄ«gi sašÄ·aidÄ«tu galvu, blakus tam bija atstāts dzÄ«vs svarÄ«gs liecinieks, un inspektorei Ķēvelei nebija šaubu: tas nozÄ«mÄ“ja, ka kādam Rebanoks – vai varbÅ«t kāds viņa klients vai kompanjons – bija pārgājis ceļu tik nopietni, ka advokāta demonstratÄ«va nogalināšana bija šÄ·itusi labākais un efektÄ«vākais veids, kā… un jau atkal atbildes nebija – kā izdarÄ«t ko?…

Tas bija skaidrs viņai. Tas bija skaidrs arÄ« cilvÄ“kiem apkārt – ne tikai nedaudzajiem profesionāļiem, kas pÄ“c visām IekšÄ“jo lietu ministriju vadÄ«jušo diletantu un vienkārši muļķu aktivitātÄ“m vÄ“l bija palikuši viņas nodaļā, bet arÄ« ierindas politiÄ·iem. Taču augstajai vadÄ«bai gan ministrijā, gan augstāk nekas no tā nebija skaidrs. Viņi prasÄ«ja rezultātu – un paši sev šÄ·ita visgudrākie un zinošÄkie.

Kronis visam bija nu jau izbijušais iekšÄ“jo lietu ministrs Sandis Ä»engans, kuram varÄ“ja nedot ne Ä“st, ne dzert, tik kaut jel kādā sakarā tikt televÄ«zijas kameru priekšÄ. Ķēvelei bÅ«tu tiešÄm interesanti uzzināt – kas un kādā formā bija ministram pasniedzis notikušo tā, ka tas jau nākamajā dienā, knibinot manikirÄ“tos nadziņus, visiem interesentiem klāstÄ«ja, ka notikušais gandrÄ«z droši esot vienkārša un primitÄ«va laupÄ«šana, par ko liecinot gan pazudušie dārgie pulksteņi, gan kas tik vÄ“l ne. Savukārt slepkavÄ«ba – nu, tā, neliela blakne…

Policijā par šo kungu viedoklis bija skaidrs jau no pirmās dienas: cilvÄ“ks, kas slienājas ap miljonāru tusiņiem; cilvÄ“ks, kas nespÄ“j noņemt no amata pat sev nepatÄ«kamu un galÄ“ji sakompromitÄ“jušos policijas priekšnieku; cilvÄ“ks, kurš lÄ«dz kļūšanai par ministru ir spÄ“jis kaut ko nopelnÄ«t, vienÄ«gi „tirgojot” savas dzÄ«vesbiedres taisÄ«tos spriedumus; cilvÄ“ks, kurš nespÄ“j pieņemt nevienu lÄ“mumu, piecreiz nenobÄ«stoties no sekām; cilvÄ“ks, kam ir kontakti narkodÄ«leru aprindās; visbeidzot vÄ«rietis, kurš reizi nedēļā iet uz manikÄ«ru, – ko gan par tādu varÄ“ja domāt policistu aprindās.

Kad ministrs Ä»engans jau nākamajā dienā sāka publiski stāstÄ«t par slepkavÄ«bu laupÄ«šanas nolÅ«kos, sākotnÄ“ji inspektore domāja – kāds no policijas priekšniecÄ«bas, zinot izbijušÄ lÄ“tā provinces advokātiņa, tagadÄ“jā ministra muldonÄ«go un pajolÄ«go dabu, tÄ«šuprāt pametis viņam dezu, lai maldinātu slepkavas un nozieguma organizÄ“tājus. 

Tā bija ābeces patiesÄ«ba, un tÄ«rais brÄ«nums – lai cik banāla bÅ«tu, šÄ« metode nostrādāja atkal un atkal. CilvÄ“ks gluži vienkārši tā bija iekārtots – lai cik profesionāls bÅ«tu, viņš nespÄ“ja neatslābt, redzot savu pretinieku atklātu stulbumu.

Taču gāja nedēļas un mÄ“neši, un Ķēvele sev par pārsteigumu atklāja, ka tā nav bijusi nekāda dezinformācija, – runa nebija ne par ākstu Ä»enganu, ne par pārdomātu noziedznieku maldināšanu. Kāds, kuru viņa ilgu laiku nespÄ“ja identificÄ“t, ļoti mÄ“rÄ·tiecÄ«gi visiem uzspieda versiju par slepkavÄ«bu laupÄ«šanas nolÅ«kos un visus citus variantus iespÄ“ju robežās noairÄ“ja tā patālāk. 

Turklāt šÄ« noairÄ“šana notika tik brutāli un bez kādas ceremonÄ“šanās, ka bija skaidrs – to darÄ«ja kāds vai kādi pašÄ augšÄ, atšÄ·irÄ«bā no muļķadesas ministra apveltÄ«ti ar reālu, praktiski izmantojamu varu. VÄ“l vairāk, aizvien vairāk inspektorei nostiprinājās pārliecÄ«ba, ka laupÄ«šanas versija bija saskaņota arÄ« prokuratÅ«ras spicÄ“, visticamākais, ar pašu Ä£enerālprokuroru SÅ«kānu vai kādu no ietekmÄ«gākajiem virsprokuroriem.

PazÄ«mju netrÅ«ka. Ķēvele vienmÄ“r bija ļoti piesardzÄ«ga, pat vistuvāko un pārbaudÄ«tāko kolÄ“Ä£u kompānijā pieminot savas izmeklÄ“jamās lietas, taču neviens jau viņai neliedza turÄ“t ausis vaļā un klausÄ«ties KriminālizlÅ«košanas pārvaldes – saÄ«sinājumā KIP – kolÄ“Ä£u baikās un stāstiņos.

Stāstiņi bija, maigi izsakoties, ja ne atklāti biedÄ“joši, tad vismaz sabaidoši un bažas radoši noteikti. Kāda ļoti cienÄ«jama pulkvežleitnante, kura bija mÄ“Ä£inājusi KIPa vadÄ«bas lÄ«menÄ« painteresÄ“ties par lietas virzÄ«bu un iespÄ“jamu saistÄ«bu ar kaut ko no viņas pārziņā esošajiem procesiem, kaut kā pavisam nejauši drÄ«z pÄ“c tam bija pazemināta amatā un ierastās trÄ«s gadu valsts noslÄ“puma pielaides vietā to saņēmusi tikai uz pusgadu.

Šis stāstiņš ļoti skaidri norādÄ«ja uz „jauno Valsts drošÄ«bas komiteju” no Krišjāņa Barona ielas, un šo inspektores pārliecÄ«bu vÄ“l vairāk nostiprināja cits droši vien jau vismaz daļēji patiess atgadÄ«jums – sagadÄ«šanās pÄ“c vÄ“l vienam pulkvežleitnantam tāpat bija ienācis prātā painteresÄ“ties par tieši to pašu tÄ“mu, un nez vai sagadÄ«šanās bija tā, kuras dēļ arÄ« viņu nepatikšanas piedzÄ«voja faktiski nekavÄ“joties. 

VidÄ“ji tusnÄ«gais kungs lÄ«dz šim fiziskās sagatavotÄ«bas pārbaudes bija licis tieši tāpat kā nu jau bijušais Valsts policijas direktors Ints Skruzis – tā sacÄ«t, lielākoties virtuāli, uzdodot vÄ“lamo par esošo. Taču tieši tagad viņš pirmoreiz saņēma skaidru brÄ«dinājumu, ka eksāmens var kļūt arÄ« reāls un ka tā neizpildÄ«šanas gadÄ«jumā var sekot paziņojums par neatbilstÄ«bu.

Savukārt jebkādas šaubas izgaisināja trešais stāstiņš – par jau ļoti, ļoti cienÄ«jamu pulkvedi no Gaujas ielas, kuram sarunā ar pietiekami augsta lÄ«meņa Drošuma policijas, tas ir, Valsts drošuma dienesta darbinieku tas bija pateicis skaidri un gaiši: liecies, Juri, mierā, šÄ« lieta nav domāta atklāšanai, jo… nu, tev to vienkārši labāk nezināt, un arÄ« man to labāk nezināt, nacionālā drošÄ«ba ir pāri visam…

Pagāja pietiekami ilgs laiks, kamÄ“r Ķēvele saprata vismaz to, no kurienes nāca spiediens par pareizo izmeklÄ“šanas versiju. Kad tas pilnÄ«gi nejauši notika, viņa saskuma pa Ä«stam. Nebija labi, draugi, galÄ«gi nebija labi. Un vÄ“l sliktāk bija tas, ka izeju viņa neredzÄ“ja, – ja nu vienÄ«gi savākt visus faktus un aizdomas vienā kaudzÄ«tÄ“ un, apejot visas hierarhijas un subordinācijas, doties pie pašas „augšas”. Sliktāk jau nebÅ«s…”