Iesaki rakstu:

Ko tad Ä«stam krievu imperiālistam 9.maijā vajadzÄ“tu pieminÄ“t - Pirra uzvaru “Lielajā TÄ“vijas karā” vai murgaino Pasaules revolÅ«ciju?

Jau apritÄ“jis pusgadsimts kopš dienas, kad Ukrainas rietumos dislocÄ“tas padomju armijas daļas štāba darbinieks Vladimirs Rezuns (literārais pseidonÄ«ms Viktors Suvorovs) šokÄ“ts konstatÄ“ja, ka “Lielā TÄ“vijas kara” priekšvakarā padomju armijas vadÄ«ba nav domājusi par valsts aizsardzÄ«bu, bet gan tikai par uzbrukumu.

Padomju kara mācÄ«bu baudÄ«jušie, protams, atcerÄ“sies, ka karot bija galvenokārt paredzÄ“ts pretinieka teritorijā. Atbilstoši šai doktrÄ«nai padomija vienÄ«gā tai laikā ražoja peldošos tankus. Tāpat tas, ka pagājušÄ gadsimta trÄ«sdesmitajos vai katrs apzinÄ«gs padomju jaunietis bija izpletņlÄ“cÄ“js, neliecina par gatavÄ«bu aizstāvÄ“ties, bet gan gluži otrādi.

Jāatceras, ka komunisms ir Rietumu izgudrojums. LÄ«dz ar to, saprotams, politiÄ·i un vÄ“sturnieki nevÄ“las šo un to atcerÄ“ties. Lai saprastu notikumus, kas joprojām met tumšu Ä“nu pār Latviju, mums jāatkāpjas vÄ“l tālākā pagātnÄ“.

Jau dibinot Sarkano armiju 1918.gada janvārÄ«, “tautas komisāri” paredzÄ“ja, ka nepieciešams radÄ«t bāzi, lai atbalstÄ«tu sociālistu revolÅ«ciju Eiropā, kas tuvojas. Neskatoties uz haosu un sabrukumu Krievijā, Pasaules revolÅ«cijas mÄ“Ä£inājumi sākās drÄ«z vien pÄ“c boļševiku apvÄ“rsuma.

Sarkano ofensÄ«vu Somijā dažu mÄ“nešu laikā izdevās likvidÄ“t. 1918.gada beigās sākas sekmÄ«gāks sarkano uzbrukums - šoreiz Latvijai, kas tomÄ“r ir otršÄ·irÄ«gs, ja patur prātā galveno domājamo Pasaules revolÅ«cijas virzienu BerlÄ«ne - ParÄ«ze.

Stučka Latvijā 1919.gadā rÄ«kojās tā, it kā Pasaules revolÅ«cija bÅ«tu jau uzvarÄ“jusi. (Interesenti te saskatÄ«s dažas paralÄ“les ar Lielā Reseta sludinātājiem.) Nopietnākais pirmās Pasaules revolÅ«cijas mÄ“Ä£inājums bija sarkanarmijas uzbrukums BerlÄ«nei caur Varšavu 1920.gada vidÅ«. Tai laikā divās frontÄ“s sarkanarmijā cÄ«nÄ«jās turpat sešsimt tÅ«kstošu vÄ«ru, kamÄ“r Vāciju sabiedrotie bija piespieduši radikāli samazināt armiju un liedz tai sagatavot rezervistus.

MÄ“reni haotisko padomju armijas karavadoņa Tuhačevska vadÄ«to uzbrukumu Varšavai apgrÅ«tināja Dienvidrietumu frontes komisāra Staļina pašdarbÄ«ba, vÄ“loties vispirms ieņemt aplenkto Ä»vovu. VaronÄ«gā poļu karaspÄ“ka cīņā 1920.gada augustā sarkanarmiju pie Varšavas pirmo reizi stratÄ“Ä£iski sakāva, lÄ«dz ar to apturot tālāku komunisma izplatÄ«bu Eiropā.

Dzirdēta teorija, ka Staļina rīcību ietekmēja pretpadomju spēku aktivitātes Ukrainā. Labvēlīgais moments bija nokavēts, un Pasaules revolūcijas ideju nācās atlikt uz divām desmitgadēm.

Staļina doma acÄ«mredzami bija - atbalstÄ«t Vāciju, ļaut tai iekarot Eiropu un tad nākt kā atbrÄ«votājam (un jaunās kārtÄ«bas nesÄ“jam). Sarkanās armijas uzbrukuma plāns Eiropai (ar nosaukumu “Grom”, pabeigts 1941.gada maijā) bija tik slepens, ka to pat nedeva pārrakstÄ«t mašÄ«nrakstÄ«tājām.

VÄ“sturnieka Dvorjanska versijā uzbrukumam vajadzÄ“ja sākties 1941.gada 6.jÅ«lijā, 20.jÅ«lijā sarkanarmijai nonākot uz lÄ«nijas Stokholma – Kopenhāgena - BerlÄ«ne. 30.jÅ«lijā plāns paredzÄ“ja sasniegt Oslo, ParÄ«zi un Tunisiju, vÄ“lāk Kasablanku, Gibraltāru un Reikjaviku.

Reālā kara vÄ“sture, kā atceramies, bija citāda. “Lielā TÄ“vijas kara” pirmajās dienās Staļins zaudÄ“ja turpat vai visu armiju un bez sabiedroto palÄ«dzÄ«bas Ä«sti pat nespÄ“tu sekmÄ«gi karot. Hitleram paklausot savas armijas virspavÄ“lniekam fon Brauhičam un armijas Ä£enerālštāba priekšniekam Halderam, diez vai jāšaubās, ka viņš bÅ«tu ieņēmis Maskavu 1941.gada vasaras beigās.

Ja Staļina mÄ“rÄ·is nebÅ«tu Pasaules revolÅ«cija, viņš varÄ“tu, piemÄ“ram, 1) dot triecienu rumāņu naftas atradnÄ“m (eksperti spriež, ka puse degvielas Hitlera armijas vajadzÄ«bām bija fosilā), 2) pārtraukt zviedru dzelzsrÅ«das koncentrāta piegādi Vācijai. Šis bizness turpinājās lÄ«dz pat 1944.gadam, 3) bumbot Vācijas sintÄ“tiskā benzÄ«na rÅ«pnÄ«cas (liela izmÄ“ra iekārtas). Tā vietā sintÄ“tisko degvielu ražošana Vācijā kara laikā pieauga lÄ«dz pat 1944.gada sākumam.

TamlÄ«dzÄ«gi pasākumi (un stratÄ“Ä£isks aizsardzÄ«bas plāns) bÅ«tu krietni saÄ«sinājuši “Lielo TÄ“vijas karu”- Hitlera kapitulāciju varÄ“ja panākt ar mazāk dramatiskām metodÄ“m. Eiropa Staļinam bÅ«tu pateicÄ«ga, taču tas acÄ«mredzami neietilpa viņa plānos, - vajadzÄ“ja taču sovjetizÄ“t pÄ“c iespÄ“jas lielāku teritoriju. Lielu padomju tautas daļu upurÄ“ja šim mÄ“rÄ·im. Nav brÄ«nums, ka Staļins 1947.gadā atcÄ“la 9.maija svinÄ«bas. Komunisma uzspiešana pusei Eiropas vÄ“sturiski gan izrādÄ«jās kā Ä«slaicÄ«ga infekcija…

P.S. Pateicos Antonam Mikosam par diskusiju.